Kolēģi apgalvo, ka par šo es jau esmu reiz sajūsminājusies, tādēļ fiksēju blociņā.

Gailenes izdala enzīmu, kas sašķeļ hitīnu - molekulu, kas veido kukaiņu un sēņu šūnu sieniņu. Tāpēc gailenes gandrīz nekad nav kāpurainas, jo kāpuri izšķīst.

Izskatās, ka gailenes tā dara, jo nemāk labi uzņemt slāpekli, tādēļ pašķīdinot kukaiņus un citas sēnes, viņas dod ēdienu baktērijām, kas pārveidos slāpekli viņām pieejamā veidā. Saku izskatās, jo Upsalas uni disertāciju, kas pētījusi tieši šo jautājumu, man nedeva palasīt.

+ Baktērija, kas dzīvo sadarbībā ar gailenēm, ir Pseudomona fluorescens. Man kolēģim bija domiņa, ka jāuztaisa gailenes ar zaļo fluorescento proteīnu lai sēņot būtu vieglāk, iespējams, ka nekas nav jāmodificē... Jāpaspīdina UV uz gailenēm.

Brīdī, kad Eiropa atļauj no mājām nākt ārā pilsoņiem, pāri okeānam ārā nāk citi dzīvnieki.

Šobrīd Ziemeļkarolīnas štata apkārtnē no zemes lien cikādes, kas tur nepieaugušā (nimfas) formā pavadījušas 17 gadus. Linnejs kukaini nokristīja par Magicicada septendecim, jo cilvēki jau izsenis bija novērojuši kā ik pa 17 gadiem no zemes parādās melnu kukaiņu pulki, kas nelabi kliedz. Tā kā cikādes veido pūļus, tās sauc arī par Pharaoh cicada vai 17 year locust.

Daudzām cikādēm ir ilgs attīstības cikls, bet tikai dažas sugas ir sinhronizējušas savu parādīšanos. Pašlaik izšķir trīs sugas, kuras parādās ik pēc 17 gadiem un četras - ik pēc 13.
Viena no teorijām ir, ka šāda sinhronizēta izlīšana ir izdzīvošanas stratēģija, jo tie ks ēd cikādes pierijās un nespēj apēst visas cikādes. Cikādes izlien no zemes, kur tās pavadījušas 17 vai 13 gadus nimfas stadijā, sūcot suliņas no koku saknēm. Kad tās ir pēdējo reiz nomainījušas apvalciņu un ieguvušas spārnus, cikādes dodas uz kokiem kur tēviņi korī dzied Mātīšu Pievilināšanas Dziesmu. Šādi kori var sasniegt 100dB. Pēc mēneša, diviem visas mātītes ir sadējušas olas un cikādes izbeidzas.

Pētnieki ir teoretizējuši, ka, ja katru gadu izlien viens no sinhronizētajiem cikāžu pulkiem, tad kopumā šadiem pulkiem būtu jābūt 30 - 17 pulki 17 gadu cikādēm un 13 pulki 13 gadu cikādēm. Ne visi no teorētiskajiem pulkiem ir novēroti un daži no pulkiem ir izmiruši. Bet šeit ir karte, kurā var redzēt pašlaik esošo pulku paredzēto parādīšanos. Katram pulkam ir sava teritorija un parādīšanās gadi. Pašlaik no zemes spraucās IX pulks.

Latvijā šo cikāžu nav, un no radiniekiem visinteresantākās ir dzeloņcikādes Membracidae, kas arī, lai gan nav tik brīnišķīgi dīvainas kā tropu radinieki, ir pietiekoši citplanētīgas.
( mūsu citplanētieši )

Vakar skatījos filmu par visādām dzīvām būtnēm, kas spīd. Ļoti, ļoti aizraujoši.

Tajā skaitā uzzināju, ka ir sliekas, kas spīd. Francijā šīs sliekas esot pamanītas, kad kāda dāma esot pa nakti gājusi saukt iekšā suni. Suns pa tam pagalmā izracis bedri, kurā iekšā kūņojušās šīs spīdīgās sliekas. Ja es esmu visu pareizi sapratusi vēlākajā interneta smēlienā, tad šīs sliekas ir Microscolex phosphoreus un ir parasti sastopamas Jaunzēlandē un Austrālijā, bet Francijā un Apvienotajā karalistē ievazātas ar krāšņumaugiem. Šīs sliekas spīd pašas, ja kāds tās satrauc, piemēram suns, kurš ar truliem nagiem kasa virs galvas.

Savukārt Amerikā ir sliekas Diplocardia longa, kuras satrauktas apgļotojas, un gļotas spīd ar zilu gaismiņu. Pašlaik pieņem, ka sliekas tā dara, lai apžilbinātu plēsējus, kuri mēģina viņas apēst, jo sliekas dzīvo augsnē un augsnē, kā zināms, ir tumšs.

Cita starpā uzzināju, ka jāņtārpiņu kāpuri ir plēsīgi un ēd gliemežus. Ja gribat jāņtārpiņus savā dārzā, atstājiet pāris gliemežus un pagaru zāli uz kura sēdēt jāņtārpiņu dāmai un spīžot. :) Nu lab, ja jums dāzs ir mitrā vietā, tad.
Lietuvieši un igauņi ir bijuši saprātīgāki par latviešiem apsaukājot jāņtārpiņus, viņi ir pamanījuši, ka tā ir vabole, nevis tārps. Latviešu aizstāvībai gan jāsaka, ka abi spīdvaboļu pārstāvji, kas ir Latvijā, ir vai nu ar reducētiem spārniem abiem dzimumiem (mazais jāņtārpiņš), vai mātītēm, kuras spīd, nav spārnu vispār (parastais jāņtārpiņš).

Mani nezinātniskie novērojumi liecina, ka tumšmataini cilvēki sāk sirmot ātrāk. Es sākumā domāju, ka tas tamdēļ, ka tumšos matos vieglāk sirmumu pamanīt, bet izskatās, ka tā arī mūsu organisms rūpējas par mums.

Pigmenta ražošana šūnās ir oksidatīvs process, kurā var rasties kļūdas. Kļūdas oksidatīvā procesā dzīvās šūnās nozīmē brīvo radikāļu veidošanos, to pašu, ar ko jūs baida visas saules krēmu un antioksidantu reklāmas.

Jau kādu laiku atpakaļ cilvēki bija izmērījuši, ka sirmu matu folikulos (sīpoliņos) ir vairāk ūdeņraža peroksīda (H2O2), kā pigmentētos matos. Būtībā peroksidēto kodeļu īpašnieces ir pašas sevi nosirminājušas.

Atgriežoties pie labajiem sirmajiem matiem - tumšmatainiem cilvēkiem pigmenta ražošanās ir izteiktāka, līdz ar to arī risks savākties brīvos radikāļus matu saknēs. Brīvie radikāļi visu citu ļaunumu starpā var arī bojāt DNS un izraisīt mutācijas, nu un mutējušas pigmentu ražojošās šūnas melanotocīti var novest pie melanomas. Tad nu mūsu organismā pie noteikta daudzuma radikāļu matu saknēs mati nolemj, ka jābeidz šitās muļķības un jārubī melanotocīti ārā, kamēr vēl kas ļauns nav noticis. Labā ziņa ir tāda, ka sirmo matu sīpoliņos tiek vairāk aktivēti keratīnu ražojošie gēni un mati aug biezāki un ātrāk.

Es, pirms stundas ir sākušās, fiksi, fiksi padalīšos ar savu jaunatklājumu.

( there be worms )

Mazbebiji, kamēr vēderā, pārtiek no ogļhidrātiem, pēc tam viņiem naski jāpārslēdzas uz taukiem bagāto mātes pienu. Tā kā šīm sīkbūtnēm ir īss gremošanas trakts un žults ar aizkuņģa dziedzeri, kas šķels lielāko daļu tauku pieaugušajiem, vēl nav tik aktīvi, maziem bērniem mutē un kuņģī arī izstrādājas taukus šķeļoši enzīmi.

K čemu ja? Ja jūsu gādībā ir zīdainis, iespējams ar tā siekalām var izņemt tauku pleķus.

Olbaltumvielas cilvēka organismā sastāv no aminoskābēm. Dažas no tām cilvēka ķermenis spēj sintezēt (aka aizstājamās aminoskābes), dažas nespēj (aka neaizstājamās). Ja organismam trūkst enerģijas, tas ķeras pie aminoskābju noārdīšanas. Parasti olbaltumvielas neizmanto enerģijas ražošanai, jo ir labākas lietas - tauki un cukuri.

Ir ģenētiska slimība, kurā dažas no neaizstājamām aminoskābēm nevar noārdīt, lai iegūtu enerģiju. Nenoārdītās aminoskābes uzkrājas un tiek izvadītas ar urīnu. Urīnam un ausu vaskam tad ir salds aromāts. Šī iemesla dēļ šo slimību sauc par kļavu sīrupa urīna slimību. Literatūrā ir norādes, ka kultūrā, kurā kļavu sīrups neesot pazīstams, varot izmantot sierāboliņu smaržas salīdzināšanai, smaržojot līdzīgi.

Man gan šīs smaržas - kļavu sīrups un sierāboliņš - nu nemaz neliekas līdzīgas.

Dopamīns ir viela, kuru izstrādā mūsu smadzeņu neironi. Vispazīstamākā šīs vielas funkcija ir atalgojuma ceļos.
Pēdējā laikā aktīvi tiek pētīta dopamīna ietekme uz mācīšanos un laika sajūtu.
Es pastāstīšu par to, kā dopamīns ietekmē mācīšanos, par laiku kaut kad vēlāk.
( tldr Smadzenēm patīk būt patīkami pārsteigtām, ja tas tā notiek, smadzenes saka, dodiet vēl! )

Dabā pastāv ļoti maz dzīvnieku, kuri dzīvo gan sociāli, gan ģenētiski monogāmos pāros. Monogāmija (pāra un pēcnācēju veidošana tikai ar vienu partneri) parasti novērojama sugām, kurām par pēcnācējiem jārūpējas abiem vecākiem, Parasti tās ir sugas, kuras dzīvo ļoti ierobežotu resursu apstākļos, piemēram imperatorpingvīni, vai rūpes par mazuļiem ir ļoti resursietilpīgas (lielākā daļa zvirbuļveidīgo ir monogāmi).

Bebri ir dzīvnieki, kas tiek uzskatīti par vieniem no retajiem monogāmajiem grauzējiem. Visas pazīmes uz to norāda - mātītēm ir īss meklēšanās periods (12 -24 h), abi dzimumi izskatās līdzīgi (nav izteiktas astes, ragi vai citi lieliskuma atribūti), tēviņi piedalās mazuļu kopšanā (bebris liels lops, bet ēd mizu un zāli - kalorijām samērā nabadzīgu pārtiku, kā arī daudz resursu iegulda dambju būvēšanā), mazuļi vēlu kļūst seksuāli aktīvi un piedalās nākamā metiena mazuļu audzināšanā. Uz ģenētisko monogāmiju norāda arī tas, ka bebram, salīdzinoši ar citiem grauzējiem, ir mazi sēklinieki un liela spermatozoīdu daudzveidība - tātad spermas konkurence šai sugai nav aktuāla. (atsauce)

Tomēr Amerikas bebriem ir novērots, ka var būt bebru mītnes, kurās mīt viens tēviņš un vairākas mātītes, lai gan šāda parādība nav bieža - ap 10 % no pētīto bebru mītnēm. Eirāzijas bebrs kādu brīdi bija uz iznīcības robežas, bet vairāki reintrodukcijas projekti ir palīdzējuši tam atgriezties Eiropā. Vairāku zinātnisko grupu veiktie mērījumi Krievijā, Norvēģijā un citās Eirāzijas valstīs norāda uz to, ka Eirāzijas bebrs ir strikti monogāms un pat cenšas izvairītes no citiem bebriem - bebra "ģimenes" teritorija ar citu bebru ģimeņu teritoriju pārklājas tikai par 2 %. Retie kontakti ar citiem bebriem samazina parazītu un slimību nodošanas risku. Krievijas zinātnieki ir mēģinājuši veidot bebru "ģimenes", kas sastāv no viena tēviņa un divām mātītēm, bet visi viņu mēģinājumi ir izgāzušies, tāpat kā hibridizēt Amerikas un Eirāzijas bebru (šīm sugām ir atšķirīgs hromosomu skaits, 40 un 48).

Lai gan nav skaidrs, vai Eirāzijas bebrs ir puritāniskāks, jo tam pašlaik ir pieejama plaša teritorija un tas nav spiests cieši sadzīvot ar kaimiņiem, vai arī tā ir sugas iezīme - bebris uzskatāms par tikumības simbolu. Atšķirībā no gulbja, kurš, lai gan ligzdo monogāmos pāros, 10% gadījumu putnēni nav no pāra tēviņa un 30% gadījumu ligzdā ir ģenētiski atšķirīgs gulbēns. ( atsauce)

Tie, kas ir mēģinājuši mazgāt ārā sarkanvīna pleķus, zina, ka ūdenī tie paliek bāli zili. Tas tādēļ, ka ūdens pH parasti ir mazāk skābs, kā vīna pH.

( teksts par pigmentiem ar bildēm )