Man laikam ir pieklājības paranoja. Vakar no rīta iepirkos preses kioskā un uz pārdevējas apgalvojumu, ka viņiem vairs nav Rīgas Laika, klusējot un smaidot norādīju uz vitrīnu, kurā tas stāvēja. Pārdevēja atvainojās un aiz stresa tāpat aizmirsa man to žurnālu iedot, nācās atgādināt vēlreiz. Jau transporta pieturā man atausa, ka pārdevēja rūpīgi glaudīja banknotes, īpašu vērību pievēršot tai daļai, kur ir izcilnīši neredzīgajiem cilvēkiem. Tagad mani jau dienu uztrauc jautājums vai pārdevēja bija vājredzīga vai tikai ar vēlmi samīļot banknotes. Vai varbūt dāma uzskata, ka tas palīdz atpazīt viltotās banknotes.

Šovakar autobusā man pretī stāvēja stalts un, kā agrāk teiktu, krietni noaudzis vīrietis tumšos džinsos un ādas jakā. Viss tāds mazromantisks. Tomēr uz labās rokas mazā pirkstiņa viņam bija cieši iespiedies zeltains gredzentiņš. Puķīte ar dzeltenu actiņu. Ik pēc pāris minūtēm vīrietis pameta acis uz šo gredzentiņu.
Iespējams, ka es kļūdos, bet man ir klusa aizdoma, ka tas bija "garastāvokļa gredzentiņš", kurš maina krāsu pēc tava noskaņojuma. Man tāds bija 7ajā klasē, pēc kāda laika eksperimentējot priecīgi noskaidroju, ka faktors, kā ietekmē actiņa maina krāsu, ir apkārtējās vides temperatūra.