es saprotu, ka tajā pašā vakarā ir Aleju jaunā ieraksta prezentācijas koncis, bet tas ir turpat blakus un mierīgi var paspēt abus, jo mēs sāksim laicīgi - karoč, 30. janvārī 19.00 Briānielas Valmiermuižā būs gada stilīgākais pasākums - Rīgas minku fotoizstādes atklāšana + Difūzijas augšāmcelšanās koncerts.

https://www.instagram.com/riigasminkas/
https://www.facebook.com/events/1676438866269267

pēdējo 10 gadu laikā laikam tikai otro reizi Jauno Gadu sagaidījām mājās, bet kāda tā ir bauda pamosties pašai savā gultiņā! <3

Lai jums laimīgs gads, mīļie (paši zināt, kuri tādi ir).

Kopumā man šķiet, ka gaisā virmo daudz eiforisku cerību.
Tad jau redzēsi, kas sanāks.

Esam ciemos pie vīra tēva un visiem rich old white man radiniekiem. Bet tas pat nav būtiski, mēs zinājām, kas mūs sagaida.

Vīra tēvs jaunā gada pusdienām cepeškrāsnī cepa sivēnu. Pirms cepšanas sivēns tika ieriktēts lielā traukā ierīvēts ar eļļu un garšvielām. Puikam to baigi nerāvāmies rādīt, jo viņam patīk dzīvnieki un tas sivēntiņš tiešäm izskatījās kā būtu vienkārši pannā aizmidzis. Bet vienā brīdī, puika tomēr pamanīja, ka virtuvē kaut kas notiek un gribēja paskatīties. Ok, ja pats grib, tad var drusku paskatīties. Drusku paskatījies puika skaļi noteica - "gaļa" un aizgāja atpakaļ spēlēties.

mjā. nu šis bija ļoti savāds gads. man skan galvā teikums - "pīrāgam nabagam abi gali apdeguši". šim gadam pirmais gals bija apātiski apdedzis, otrais - dinamiski. pa vidu bija vasara. ļoti romantiska, tomēr arī mokoša vasara. es nesaprotu kā vienā gadā var notikt tik daudz, turklāt lielākoties huiņas (dārgie lasītāji, piedodiet, ka šogad tik daudz lamājos savā cibā, bet tas mazliet palīdz distancēties no tām huiņām. es ceru, ka man nākamgad nebūs vajadzības tik daudz lamāties). man kopumā gāja ritīgi grūti. BET - kā K teica - viņš neatceroties, kad es iepriekš esot likusies tik dzīva un man esot glovs, arī, kad es esot bēdīga. laikam jau labāk tā, nekā apātiskā numbnesā. un - diezgan daudz gāju uz končiem, teātri un klausījos mūziku un pēc savas iniciatīvas satikos ar cilvēkiem.
šogad nomainīju darbu, mira tuvinieki, zirgs lielāko gada daļu bija uz slimības lapas, netiku galā ar dārzu, klašoju ar māti (un brāli), dirsā ar finansēm, izšķīros un iemīlējos.
aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa


( mēnešu hailaiti )

otro dienu pēc kārtas izejot aplīti reāli jūtu kā uzlabojas psihoemocionālā veselība. laikam bija izveidojies ieradums, ja jau uzreiz

nedēļas hailaiti:
* Saldū saule riet apm 20 min vēlāk nekā Smiltenē. šajā gada laikā visai jūtama atšķirība;
* biju pie ex-vīramātes. lai gan otrās dienas vakarā jau jutos no viņas visai nogurusi, tāpat bija labāk nekā krietni īsāks laika sprīdis ar manu māti;
* no Saldus braucām uz Saļiku. māte, par spīti tam, ka teica, ka to nedarīs, sākusi tīrīt kaķu kaku īrnieces telpas. izrādās viņa pa šiem gadiem sahoardojusi neticamu daudzumu ar dažādām mērcēm (kečupi, bbq, tabasko utt., utjpr) - neatvērtos iepakojumos, daudziem jau pāris gadus beidzies termiņš;
* biju ballītē, kur it kā bija paredzēts noskatīt visus Harijus Poterus, bet tas īsti nenotika;
* kā kompensāciju par manis ganīšanu ~0.6 ruma reibumā, aizvedu bij.vīru uz Valm.baseina atpūtas zonu. bija pārāk daudz bļaujošu bērnu, bet ļoooti sen nebiju bijusi pirtī. bija labi;
* joprojām nespējam izvēlēties un nopirkt dīvānu;
* runājām ar I. par šķiršanos, ko varbūt runāsim arī viņas podkāstā;
* uz ikgadējo kursabiedru tikšanos bijām veselas septiņas! sen tā nebija bijis. piem, pag.gad ieradās tikai 2 (un neviena no tām nebiju es);
* cilvēki sāka čupām sūtīt Olu video, kurā ir skrīnšots no Žildes, ka Līgas pH3 sākotnēji bijis plānots nominēt ZM, bet tad nomainītas pret Skribinsku;
* aktīvāk pievērsos Rīgas Minku izstādes un Difūzijas konča organizēšanai. jums noteikti jānāk;
* vispār nesatiku zirgu :(

piezvanīja man atkal viens onkulītis no svētceļojuma palicis mantojumā. katru reizi svētkos apsveic. pastāstīja i par svēto Šarbelu (brr) i par izsūtījumu parunājām, tie stāsti ir zelta vērti, bet man nav resursu pierakstīt

Rīt atkal uz darbu.
Drusku bezgaumīgi nogulēts brīvlaiks; bija ģimenes Ziemassvētku vakars, viss pārējais - vāļāšanās, jūtube, pastaigas ar suni, sveicienu sūtīšana un atbildēšana.

Nekas, priekšā vēl viens miniatvaļinājums, varbūt drusku iziešu ļaudīs.

Ceru, ka jums visiem gaiši un priecīgi - Jēzus silītē, kaladū, kaladū, un dienasgaismas, ja nav mākoņu, var sanākt pat par 68 sekundēm vairāk nekā sestdien.
Ar to arī visus apsveicu!

Svētku atskaņas, Ziemassvētku vakarā aizmuguriski saņēmu pārmetumus, ka puikas dzimšanas dienas ballītei neesmu izdarījusi neko, kamēr vīra māsa esot izdarījusi visu. Kas ir absolūtas muļķības, jo viņa atbrauca uz trim stundām izdekorēt telpu. Jā kāds darīja visu tās bija vīrs un viņa mamma, kuri pavadīja divas dienas gatavojot cienastus. Saprotu, protams, rūgtumu, jo dekorācijas uzreiz pēc ballītes tika novāktas un daļa izmestas, tā kā no vienas puses , ļoti nepateicīgs darbs. No otras, bļeģ, viņa pati bija tā, kura uzstāja uz lielu balli un pieteicās dekorēt, neviens viņu nespieda to darīt. Un, es atvainojos, bet kādam ir jāvāc tas todleris, kamēr tiek pūsti baloni, cepta kūka vai 101 reizi braukts uz veikalu, jo viņa piedalīšanās šajos pasākumos ir mērens haoss. Tā kā, jā, es neizdarīju neko, izņemot tusēju ar bērnu, lai pārējie varētu gatavoties ballītei.


Es saprotu, ka tie bija dusmu karstumā izteikti vārdi, jo tur vēl bija mazs incidents, viņas pašas dēļ un viņa ir mazliet izlutināta princese. Bet galvā ir iesētas šaubas par to, vai es šeit dzīvojot daru pietiekami? Lielākoties es esmu ar puiku vai nu ārā vai tepat dzīvoklī un kaut ko baigi darīt man nav ne nu īsti laika, ne vajadzības. Vīra mamma ir pensijā, reizi divās nedēļās nāk apkopēja, kurā izšrubē visu māju. Es regulāri mazgāju traukus un cenšos piekārtot virtuvi un savācu puikas radīto nekārtību.

Es negribu būt nepateicīga un mani sāpina, ja es par tādu tieku uzskatīta un varbūt neapzināti arī esmu.
Tad nu priecīgus Ziemassvētkus!

Mamma skatās LTV raidījumu "Pārdziedi mani", kur dažādu jomu un žanru dziedātāji katru reizi mēģina izpausties citā žanrā. Vispār jau inčīgs koncepts, un rezultāts mēdz būt pozitīvi pārsteidzošs (no līdzšinējiem raidījumiem vislabākais ir par tautas mūziku).

Bet vienā no sērijām varēja uzzināt arī, kā rokmūziku dzird tie, kuriem nepatīk rokmūzika. Ak, vai. (Un taustiņnieks acīmredzami arī nedomāja, ka dziesmai ir kaut kāds konkrēts motīvs vai melodija, kas attiecas uz viņu.)

Gan jau ka šis nav prātīgi, bet visu autoratlīdzību naudiņu notrallināju grāmatās. Jāiet uz pakomātu ar lielo ķeseli.

kā jau tas ar mani mēdz notikt, gāju pa veikalu un pēkšņi mani ievilka Rozē un pēkšņi man salikās, ka gribu nopirkt mammai Neiburgas dienasgrāmatas zem egles, ko palikt

ieraudzīju cenu - 56 eur - un mazliet nožagojos, bet, ja jau biju nolēmusi, tad neko

bet tad es tagad ieraudzīju, ka Neputnā viņas maksā 35

kā vispār var uzlikt tādu uzcenojumu

Šajā gadā vēl jāizdzīvo deviņas dienas.

Ak, jā! Es dabūju kadiķu zarus! Ģertrūdes ielas "Lakstos".

nedēļas hailaiti:
šī tiešām bija tumša nedēļa
1d Līgas netika nominētas ZM. es gan heitoju ZM un mēs kopumā ilgi argumentējām kāpēc labāk nesniegt, bet mēs nekad (t.i. 7 vai 8 reizes) neesam dabūjušas kākāef piķi. likās, ka moš iespēja pievienot kādam nākotnes projektam rindiņu "zm nominācija", varbūt varētu palīdzēt;
2d un 3d bija vnk random pelēkas un sūdīgas dienas. naktīs svīdu un skatījos mokošus sapņus;
4d atcēlās Valmiermuižas treniņš - t.i. apmēram vienīgais garantētā prieka avots. vakarā braucu uz "Sniega dzirksteļu" pirmizrādi. man so so. paliku pēc tam arī drusku uz ballīti. tik ilgi nevarēju saņemties braukt mājās, ka no konča BAL atnāca bij.vīrs un bija ar mieru neplānoti braukt ar mani mājās.
5d dienas pirmajā pusē tirdziņa uzbūve, tad VM darbinieku ZSV. laimes akā izvilku 30 EUR dāvanu karti veikalā Austris. visu dienu, viena pēc otras nāca ziņas - K nedabūja kākāef stipendiju, biedrība nedabūja piķi ne SIF projektā, ne kākāef NVO konkursā. etnofests dabūja kaut kādus grašus, bet vismaz kaut kas. konstatēju, ka telefonam atkal nedarbojas nfc lasītājs (2x jau esmu nesusi šo remontēt, nebija arī lēti) + viņu pēkšņi vairs neatpazīst škoda - attiecīgi nevaru braucot klausīties mūziku. no darba ZSV nesos uz Rīgu, uz Kl dzd ballīti, kura bija tāds kā mini, Kl veltīts survival kits, kas notika pagrabā, kur pirms tam bija bijusi taksidermijas darbnīca (viss bija izvākts) un, kurā bija izstādīti Kl draugu mākslas darbi, tai skaitā manējais. kopumā nenožēloju, ka aizbraucu, bet tiklīdz beidzās oficiālā sadaļa un sākās saviesīgā, es sapratu, ka vispār nespēju ne ar vienu komunicēt, lai gan tur bija tikai šaurs loks ar labi pazīstamiem un draudzīgiem cilvēkiem. kāpu mašīnā, braucu mājās. nebija viegli, jo brīžiem bija kaut kāda necaurredzama sniega vētra.
6d bija 14h darbdiena - tirdziņš (attiecīgi puse dienas pa āru) un danču vakars. drausmīgi pārguru, nosalu, sākās mēnešreizes, atbraucu mājās, mājās bija auksts un nekurināts, malka nebija sanesta. gāju uz šķūni un nevarēju atslēgt durvis. slēdzene ir kādus 100 gadus veca un mēdz ķerties, bet es it kā parasti protu ar viņu sarunāt. šoreiz totāli nesanāca. apraudājos, sajutos drausmīgi vientuļi un nespējīgi par sevi parūpēties. uzpīpēju. gāju mēģināt vēl. beigās dabūju vaļā un iekurināju krāsni. Mārtiņš atrakstīja, ka es pēdējā laikā liekoties depresīva. nezinu kā viņš to nolasījis, jo tikušies kādu brīdi neesam, tikai apmainījušies ar dažām ziņām par Šopenhaueru. kkad naktī no konča pārradās bij.vīrs.
7dien beidzot izgulējos. aizbraucu uz stalli. viss drausmīgi pelēks un dubļains. likās, ka zirgs priecājas mani redzēt. beidzot nomazgāju viņam dibenu un uzkāpu tāpat bez segliem iziet mazu līkumiņu. rikšos likās, ka varbūt viegli pieklibo ar labo priekškāju. bļe. pēc tam braucu mājās un pa ceļam atkal apraudājos - pati nezinu par ko. atbraucu vēl raudoša. pārģērbos un bij.vīrs aizveda mani uz Niedrāju. bija jau tumšs, apgājām apkārt un es ielīdu ūdenī. tas laikam ir labākais, kas ar mani šonedēļ notika. drusku atlaida trauksmi un man uzradās mazliet enerģija un interese par dzīvi un ziemassvētkiem. sāku rosīties pa māju, rakņājos pa pārtikas skapīti. vispirms konstatēju, ka indijas rieksti ir pilni ar kožu kāpuriem. un tad mani ļoti pārbiedēja pele, kura izleca no skapīša man virsū (man nav bail no pelēm, es sabijos no tā, ka man pēkšņi kaut kas nesaprotams lec virsū). beidzot mazliet uzziemassvētkojām māju - ar egļu zariem vāzē un lampiņām.

Aleluja, šodien ir tā diena, kad varam skaidri zināt: šogad vairs tumšāk nebūs.
Gaišāk gan arīdzan nē. Saulgriežu īpatnība ir lēna skalošanās sinusoīdas bedrē (vai tikpat lēna zvāļošanās uzkalnā). Tāpēc man ekvinokcijas ar savu spraigo dinamiku patīk labāk.


(Mani gaida milzīgs steidzamu darbu saraksts, bet es prātoju, vai nevarētu kaut kā paslēpties no erīniju visuredzošajām acīm un pārlasīt kādu vecu, ziemai piedienīgu grāmatu. Piemēram, kaut ko no Umberto Eko.)

Visu laiku notiek kaut kādas sajūtas, kuras gribētos pierakstīt, bet nekādi nesanāk un tad nu viņas dzīvo manā galvā, līdz brīdim, kad kļūst pilnīgi nesvarīgas. Tad ir mazliet žēl, ka nav sanācis pierakstīt tieši tad, kad viņas bija aktuālas. Šis skrējiens ar dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Jauno gadu, braukšanām šurp un turp, ciemiņiem un radiniekiem, labām un sliktām ziņām ir padarījis mani drusku neirotisku. No asarām līdz smiekliem ir viens solis turp vai atpakaļ, regulāri aizkrīt ausis, jo asinsspiediens, un pacietība tolerēt bullshitu ir tuvu nullei. Piezīme pašiem sev, ka šī ir vienīgā lielā dzimšanas dienā, ko puikam šeit svinēsim. Būs 40-50 viesu, no abām vīra šķirto vecāku pusēm, pirmā šāda tikšanās kopš viņi izšķīrās pirms 20(?) gadiem. Ir milzīga kaudze ar dekorācijām, jau divas dienas tiek gatavots un reizēm es tiešām nesaprotu, kam šis viss ir vajadzīgs. Vakar dzimšanas dienu nosvinējām mazajā ģimenes lokā un bērns bija sajūsmā par iespēju pūst nost svecīti, kura visu laiku atdzīvojās.
Bonusā vīra brālēna sievai vakardien atnāca vēža diagnoze. Vīra mammas ģimene šeit ir liela un tuva, tāpēc tas ir milzīgs trieciens visiem. Nezinu, kā izvērtīsies šī atkal satikšanās, ja gandrīz puse ģimenes šobrīd regulāri raud, citi streso par to vai ir nopirkts pietiekami daudz salami un vīra tēva puse, aij, es pat nezinu, ko viņi domā. Viņi šajā visā ir tie smalkie ļaudis, kuri vienmēr ir bijuši bagāti un vīzdegunīgi un kuriem nekas šeit tāpat nepatiks un tas būs redzams sejā.
Ohh well...

Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.