Vot kā dzīvo cilvēki, kuriem viss ir sakārtots?
Man sakārtota ir burtiski viena lieta: rīta kafijas pupiņas atrodas iepriekš iesvērtā burciņā.
Šorīt burciņa nebija savā vietā, pavadīju 15 minūtes, mēģinot saprast, kā uzvārīt kafiju.

Es, izrādās, tieši pirms 20 gadiem nopirku akvāriju.

padevos aktuālākajam cibas trendam "pirms 20 gadiem...", aizgāju palasīties savu žurnāli un konstatēju, ka pirms 20 gadiem es pārsvarā visu laiku biju vnk pālī.

"viņas mira katru dienu," rezignēti noteica paliatīvās aprūpes nodaļas sanitārs un aizcilpoja tālāk savās gaitās

tu neesi mans (aizdomīgais) tips. jā tu, tieši tu

ir jau grūti ar to sauli polārajai mitrenei, it īpaši pie stūres, bet šodien mājās viss smaržo tā, kā pavasarī, kad saule ir drusku indīga un var just to saules tīrības smaržu

Beidzot saņēmos šeit pajautāt... kas notika ar cibiņu Darkans?

Es, protams, nopirku vēl grāmatas - Julian Barnes "Departure(s)", Ian McEvan "Amsterdam" un Rumer Jon, Godden Jon "Two under the Indian Sun". Departures jau iesāku lasīt, ir interesanti, jo es noteikti negaidīju šādu grāmatas rakstīšanas stilu. Sajūta ir gandrīz kā klausoties (grāmatu lasu, bet sajūta ir it kā šī būtu saruna) ļoti garu ievadu, kaut kam kas tūliņ sāksies un garā ievada nepieciešamība būs izskaidrota. Tāda, kā skatīšanās cita cilvēka dienasgrāmatā, bet kā jau mēs visi zinām, arī dienasgrāmatas tiek rakstītas, lai kāds tās lasītu. Un arī dienasgrāmatās mēs paši sevi rediģējam, jo, nu jā.

Un es laikam sapratu, kur mana interese par nāvi. Jo tētis. Zaudēt tēti, vai drīzāk uzzināt, ka tētis ir miris divas dienas pēc tam, kad tev ir piedzimis bērns un patiesībā tētis ir miris jau divas nedēļas, bet tas ir slēpts, jo rit pēdējās grūtniecības nedēļas. Daudz ko var noslēpt, ja dzīvo divās dažādās valstīs. Mēģināt visu saprast un arī vēl atļaut sev sērot tādā brīdī laikam nav iespējams. Atceros vien vienu epizodi, kur sēdēju uz virtuves grīdas un klusi raudāju, visu pārējo laiku es biju stipra un visu varēju. Tagad trīs gadus vēlāk es laikam esmu atradusi laiku un veidu kā sērot un mēģināt pieņemt nāvi un neārstējamas slimības caur grāmatu lapām.

“Incurable yet manageable’, that sounds like … life, doesn’t it? (J.Barnes)

aprīlis kaut kā nu tā. ir pārsvarā auksti un pārsvarā sarežģīti.

* vēl pāris brīnišķīgi kolēģi uzrakstīja atlūgumus;
* etnofestivāls gāžas uz galvas, viskaut kas gāžas uz galvas, nekas no tā neliekas iedvesmojošs un aizraujošs;
* volvo riepu maiņa pārvērtās par nepatīkamu bezmaksas diagnostiku - 2 salūzušas atsperes, viens iztecējis amītis, galīgi nodiluši bremžu kluči un diski, jāmaina bukses, beigts spararats, no motora gāžas eļļa (visa panna apakšā pilna). + skates kontekstā ir plaisa vējstiklā vadītāja pusē. + visa tā elektroneuzticamība. karoč, šrots. man jau kādu laiku ir tā mātes zārka nauda citai mašīnai, bet manliekas es labprāt kādam samaksātu, lai atrod un nopērk man to auto. man no vienas puses neizsakāmi neinteresē (es gribu tikai sēdēt un braukt, nevis par to domāt), no otras puses es jūtos neizsakāmi nepārliecināta, attiecīgi izdarīt izvēli un pieņemt kkādu lēmumu ir drausmīgi apgrūtinoši. volvo skate beidzas jūlijā. drusku laiciņš agonēšanai vēl ira.
tātad man, lūdzu - ekonomisku un lielu universāli, ar manuālo kārbu, āķi un dīzeļmotoru (man patīk, kā skan dīzeļmotori!).
* vairāku iemeslu dēļ diezgan cītīgi iedziļinājos ssri un antipsihotiķu jautājumā. es biju jau reiz to darījusi pirms kādiem 10 gadiem, bet tagad pieejamā info ir tikai vēl drūmāka un vēl vairāk uzdod jautājumus kāpēc cilvēkiem to liek lietot gadiem (es saprotu, ka ir kkādi izņēmumi, kas citādi nevar).
* gandrīz vispār neesmu bijusi dārzā. aizvakar mēģināju, bet iekļuvu pagrabā un aizķēros tur. tur bija daudz likvidējamas nešķīstības.
tomēr iesēju zirnīšus, burkānus un spinātus. pie mājas bija izlīdusi pirmā sparģeļu sauja, uzcepu omletīti ar stracchino. sāku rakņāties pa kompostu.
* bija ļoti labs Līgu koncis Vagonos. laikam pirmais, kurā es gandrīz ne mirkli nejutos apmaldījusies - varēja dzirdēt un saprast, kur mēs atrodamies un attiecīgi arī reaģēt. paldies Oliveram! lažas bija, bet nekas tāds.
* pirmo reizi biju uz džimu. man jau kādu laiku liekas, ka vajag kkādus svarus cilāt, bet man bail/anksis iet uz sporta zāli un justies tur lost un tizlai. tāpēc savaņģoju kolēģi, kas iet regulāri un mācās fitnesu un vēl divas ieinteresētas kolēģes. pie īstajiem svariem mūs laidīšot, kad būsim sagatavojušas ceļus un muguras, bet tāpat bija grūti un ritīgi forši arī. kolēģe forši dīda. gribētos iet vismaz reizi nedēļā, vismaz kamēr vēl muižai ir dīls ar VOC.
* kādu mēnesi neesmu pīpējusi. tas gadījās netīšām. kaut kā prāts pats atleca atpakaļ "es nesmēķēju" mōdā. vispār nav grūti, arī psiholoģiski.

Saki man, cibiņ, kā man darīt ar Mihaly Csikszentmihalyi, ungārs. Latviski atrodu:
- Mihājs Čīksentmihāji (diezgan ticu);
- Mihajs Čīksentmihāsi
- Mihājs Čīksentmīhājs (neticu nemaz)

- manā ziņu lentē bija stāsts par vēl vienu pētījumu. cilvēku grupas, uzdevums, vieni no paša sākuma lieto MI, citi nelieto nemaz, vēl citi to sāk lietot pusstundu pēc uzdevuma sākuma. tie trešie ir vispirms paši apdomājuši pēc tam izmanto palīdzību, viņu smadzenes tikai uzlabojas. vai zini vairāk par šo? to rakstu telefonā bija neērti lasīt.

========================= (  sargies mākslīgais intelekts )

pagurums. neatceros, ko darīju pirmdien, bet otrdien pēc darba pa tiešo uz mazpilsētu, tad lietišķa saruna (onlainā/mašīnā, tieši bij paspējusi iebraukt pagalmā), trešdien no rīta auto pie meistara, es pati atpakaļ uz Rīdziņu lai parunātos ar mūzikas skolu (paspēju vēl mājās uz dušu un kko iekost), tad mājās un ar skuķiem atkal uz mūzikas skolu (labi, ka baseins šonedēļ izpalika), vakar no rīta pirms astoņiem jau prom no mājām lai paspētu laicīgi uz mazpilsētu, autobusu nenokavēju, vairāk nekā pusceļu gulēju līdz vairs nevarēju, jo kāds briesmīgi krāca (ne es). ne skaļi, bet kaut kā neritmiski un nevarēja pagulēt :D. aizvedu mammu uz Biķerniekiem uz izmeklējumu (tā stāvvieta @#$%, labi, ka bija tikai jāizlaiž), mājās paēdu, izmazgāju dažas porcijas veļas, izkāru, izņēmu dāmas no skolas, pabaroju, tad mūzikas skola, vakarā izlaikojām botes, novērsu vairākas drāmas (izrādās, ka katrs maizītes taisīs pēc nedēļas, vismaz sataisīja sviestmaizes vakariņām), šodien pārdzinu mašīnu, mazgāju 2.porciju ar veļu (sporta tērpi jau žūst) un kratos, jo šitas viss bija maksimāli saspringti. jau no svētdienas par spīti tam, ka gāju staigāt garīgajam līdzsvaram, naktīs no spriedzes gulēju saspringtiem pleciem un rokām taisnām, bet kulakos. vajadzētu atlaist, bet vēl nevaru - šodien darbs, rītrīts arī piesātināts un viena lietiņa svarīga jāizdara a es te kā puņķis uz drāts drusku tricinos jo tik intensīvi un daudz un viss kopā un reizē un vēl tās trīs dienas, kad bija jābrauc uz, no un uz/no mazpilsētas..

nezinu vai gribēšu pati ar mašīnu un sīkiem vakarā braukt atpakaļ uz Rīgu, bet ļoti gribas uz Katedrāles mūzikas koncertu 4.05.

Ir kādai atsauksmes par dakterēm Martišuni no VCA un Arāju Gaiļezerā?

Bet tagad ne vien pasaule ir savilkusies maziņa, bet arī valoda. Vārdi vairs nav vārdi (jo zaķi vairs nav zaķi? bet ir kaķi? saskaņā ar saeimas pieņemtajiem konstitūcijas grozījumiem)

Ā un vēl par cibas vārda maiņu jāliecina? Kāpēc es yannel apgriezu otrādi? Mani toreiz stalkoja, bet negribējās tāpēc kaut ko baigi mainīt, jo man nebija bail, tikai nepatīkami. Tas bija vienkārši tehnisks risinājums ar domu lai mani nevar sagūglēt. Vai kādam tas šķiet bērnišķīgi?