Man ir neizsakāmi žēl, ka vienīgais ukraiņu naratīvs šībrīža Latvijas intelektuālajā telpā ir tas, ko translē Māras Poļakovas pārtulkotie viņas personiskie draugi un subjektīvās pārliecības domubiedri.

Jā, tā ir patiesība, bet ļoti nepilnīga, reducēta, vienas kaislības, viena patosa pārsātināta patiesības šķautne.

pagājušās nedēļas hailaiti:
1dien ēdām K lielisko vegan plovu, manu muskovado siera kūku un dzērām Pierre Marie Alazay Châteauneuf-du-Pape 2016.
2dien izņēmām šķiršanās apliecību. vakarā iepazinos ar "restorānu pie Vaņas" Latgales ielā. labs.
kad 7dienas naktī braucu uz Augšlīgatni glābt Fordu, likās, ka visapkārt ir kaut kāda abnormāli melna tumsa. gandrīz vai vantablack.
daudz Ted Lasso.

Nopirku rīt brokastīm Ben and Jerry's saldējumu. Priekiem vai bēdām.

nedēļas absurds? ar elektronisku studentu izziņu, kas saņemta un aizsūtīta elektroniski jābrauc uz RS klientu apkalpošanas centru lai tur izprintētu elektronisko dokumentu, ieliktu mapē un es varētu parakstīties uz divām no izsniegtajām četrām papīra lapām

Sarunājām netaisīt atklāšanu, ura!

Lj user chimera ierakstīja tikai-draugiem pukstu par to, ka vēršanās pie sava tel./i-neta provaidera ar vārdiem "atradu lētāku variantu", vienmēr rezultējas ar izdevīgāku nosacījumu piedāvājumu no viņu puses.

Lūdzu, pastāsti, ja tev ir līdzīga pieredze! Vai pavisam pretēja. Pirms rīcības ievācu info.

OMG, Lidl Helovīna želejas acis ir tiešām spocīga konfekte - precīzā acu ābola izmērā, ar konsistenci, kādu es iztēlotos acu ābolam, un - kronis visam - iekožoties centrā ir arteriālo asiņu košuma sarkans pildījums. Palika gandrīz šķērmi.

bērni, pārlasiet savus tulkojumus, pirms sūtiet

es nupat gandrīz aizsūtīju tekstu, kurā bija teikums par "Latvijas simtgadei veltīgajiem pasākumiem" (klients noguris, viss deg, ļoti iespējams, ka neviens pat nebūtu pamanījis)

Tas tā lai atcerētos - noņēmu pēdējos tomātus. Dālijas, kosmejas utt. turpina ziedēt.
Bet dālijas es arī citugad izraku tikai 1. janvārī.

pārlasīju savus ierakstus, uz kuriem neviens nekad neko nesaka (dramaqueenmodeon) un atcerējos par kanādā uzradušos manu grieķijā nozudušo telefonu. ik pa laikam tas tika ieslēgts, pa ceļam nomainīja kādas 3 adreses, pirmā bija mobilo tel veikals, ha, tad noparkojās kādā monreālas suburba dzīvojamo ieliņu nomalē. par pazudušu reportētam telefonam var ierakstīt ziņu, kas parādās uz ekrāna, ja kāds to ieslēdz. lūk, ierakstīju franciski čau, kā klājas, kā dzīve tādā un tādā ielā, tādā un tādā numurā? pēc tam vēl reizi ieslēdza un viss, nu jau kādas 4 nedēļas vairs nav mēģinājuši ieslēgt. varbūt beidzot izmeta vai sadauzīja, vai es nezinu. bet diezgan biedējoši, ka redz, kur tieši tu esi, ne?

vai jums ir ieteikums labam reimatalogam? ar virzienu uz, iepsējams, autoimūnas saslimšanas raisītu asinsrites traucējumu

cibas dzīvības vārdā, kā arī sev piefiksēt, ka ir arī tādas dienu grupas

piektdienas vakars. kamermūzika oleru muižā, brāmss un šūmaņi. gados ļoti jauns un azartisks trio, alts, čells, klavieres. koncerti oleros vispār ir magic. ja notiek nevis pašā muižas ēkā, bet muižnieku dzīvojamās mājas, bijušās saimniecības ēkas, dzīvojamajā istabā, tad tā ir paliela viesistaba, kādi piecdesmit klausītāji viens pie otra, pusotru metru no mūziķiem. absolūta uzmanība un klātbūtne. arī lielajā muižā ir līdzīgi, tur vairāk majestātiskuma

sestdienas rīts. neesmu vēl līdz dušai un brokastīm tikusi, ciemos brauc mazais brāļadēls makšķerēt, kurš pats sabīdījis šo vizīti

sestdienas diena. braucu uz rīgu, pa ceļam cos bode, pirmo reizi mūžā man ir kašmirs. melns hūdijs, hh. cos, nelieši, sākuši izlaist bezkabatu kleitu modeļus, es ceru, viņi šo niķi tikpat ātri atmetīs. bet galamērķis annas koku skola, kurā mans vecais priekšnieks izlicis uz četrām dienām pirms transportēšanas klientam smilšakmenī izgravētu četrmetrīgu villu kompilācijas maketu ar bramanti, rafaēlu, peruzzi, neilandu. absolūts avangards esošajā arhitektūras laukā. iepriekšējā dzīvē es to visu uzzīmēju 3d, beidzot ir materiālā

sestdienas vakars. instrumenti. ejam ar meitu, jo dēla draudzene atdeva savas filmējoties nopelnītās fanu zonas biļetes. fansī stāvēt tik tuvu skatuvei, bez burzmas, bet visu tūkstošu vidū. šis nebija mans pirmais instrumentu koncerts, bet ja neiekristu biļetes, nebūtu gājusi. miķelis mon amour. un es noteikti patiku blondajai bekvokālistei, hh

svētdienas rīts. lēni pamosties, ar meitu brokastīs uz vairāk saules, kur uz manu nogurušo bezkofeīna seju, viesmīle manos gados ļoti saprotoši reaģēja. tad rikšiem uz mežaparku, kur izrādās, pusotrs kilometrs no stāvvietas līdz estrādei, bet es jau tā riskēju nokavēt telpu orient starta logu. paspēju. pirmajā distancē otrajā punktā sajaucu k un l kāpnes, pazaudēju kādas 2-3 minūtes, kas ir kritisks apjoms. bet tik un tā piektā grupā ar sešdesmit piecām dalībniecēm. grupā, kur ir arī 11 gadus jaunākas, daudz tievākas un mega sportiskākas par mani. bet paskatījos, visām pirmajā desmitniekā pa vienai, divām rupjām kļūdām. uz sezonas sākumu smadzenes met gļukus ārā tajā stresā un ātrumā

svētdienas diena. atpakaļ uz stāvvietu vilkos pusstundu, biju gatava pakrist kādā lapu kaudzē, ar ieslēgtu find my, lai ģimene kaut kad izrušina laukā. bet iedzēru karstu kakao un aizbraucu uz meža kapiem reizi sezonā sakopt elzas, jāzepa un majora jāņa kapu pie vecās kapličas

man te bija uznācis kaut kas, ka modods 3:45 daudzākas naktis

šonakt atkal pamodos 3:45, tātad tur ir kaut kāds cits āķis, kas neņem vērā pulsteņa pagriešanas

Kur vēl bez Sīrupiņa latviešu periodikā ir bijusi rubrika ar lasītāju iesūtītiem anonīmiem jautājumiem, kas lūdz pēc padoma privātām situācijām? (Fokuss uz emocionālo dzīvi, attiecībām utt.)

labi, ko tur marinēt un gaidīt īstos datumus. galu galā, ironiskā kārtā, K parīt netiek uz jau pirms mēneša ieplānoto šķiršanās ballīti, jo viņam jāstrādā. karoč, mēs ar K šķiramies. un mums viss ir ļoti, ļoti kārtībā. neviens nav raudājis, nav bijis neviena konflikta, mēs neesam sastrīdējušies un sadirsušies, mēs joprojām gribam pavadīt laiku kopā un kvalitatīvi komunicēt un esam viens otram tuvi un svarīgi un esam lieliska komanda.
es nekad nebūtu iedomājusies, ka ir iespējams šķirties šādi un, ka tas varētu notikt ar mani un K, bet tā ir un tā notiek un es nenormāli lepojos ar mums. man liekas nenormāli kruti. manliekas, ka šī ir viena no pieaugušākajām lietām, kādu jebkad esmu darījusi. K arī.
iemesli ir vairāki, bet tā nav citu darīšana. katrā ziņā, kopš esam sākuši par to informēt cilvēkus, esmu sapratusi, ka reāli grūtāk nekā izšķirties savā starpā ir šo info nodot tālāk. līdz šim normāli/atvērti ir reaģējuši tikai ~5 cilvēki. pārējie nezkāpēc ir visādi "faaak, bļeeee, nevajag, gan jau paliksiet/saiesiet atkal kopā, kurš vainīgs, utt." nezinu kāpēc tā. visdrīzāk tāpēc, ka veids kā un kāpēc šķiramies īsti neatbilst parastajiem priekšstatiem par to, kā un kāpēc cilvēki šķiras. nav arī jāizvēlas, kuru no mums atbalstīt, jo neviens nav bijis pimpis, bet ir sajūta, ka cilvēkiem gribas ieņemt kādu pusi (mana māte, piemēram, ir ieņēmusi un tā nav mana puse). lai gan atbalstīt nevajag nevienu no mums - tikai mūsu kopīgo izvēli.
katrā ziņā, mēs kādu laiku turpināsim dzīvot kopā, jo esam pārāk nabagi un nepraktiski un arī aizņemti, lai šobrīd spētu atdalīt saimniecības un finanses. mēs turpināsim būt nenormāli labi draugi/ģimene un pavadīt laiku kopā - gan publiski, gan nepubliski. rakstu šo ierakstu + nelieku to zem atslēgas, jo jūtos nogurusi no skaidrošanās un ļoti ilgojos pēc ne-awkwardnesa publiskajā lokā.
kā arī - man jau brīdi ir ļoti foršas citas attiecības, kurām bija K atbalsts un akcepts jau kādu laiciņu pirms viņas reāli sākās.

es, iespējams, kkad uzrakstīšu plašākas pārdomas par šķiršanos un laulību (kas, citējot K, ir kristietības patriarhālisma fašisms), bet tagad man nav vairāk laika. man jācep siera kūka, ko ēst rītvakar, svinot šķiršanos. parīt no notāra savāksim šķiršanās apliecību un pavisam oficiāli vairs nebūsim vīrs un sieva.

tā vispār šis gads ir pilnīgi sirreāls un manliekas, ka viņā ir iespiesti notikumi un pavērsieni, ar kuriem mierīgi pietiktu vairākiem gadiem.

vēl es šomēnes biju uz Balto Helikopteru. diemžēl nebija baigi daudz laika pirms filmas izstaigāt to JRT, bet cik redzēju man patika (izņemot tos lielos neglītos uzsaukumus uz kāpņu sienām, tāds meh un noiets etaps, bet nu labi. Gaile labi pastrādājusi, foršas tās vitrīnas ar konfekšu papīrīšiem, kvītīm un urīna analīzi (īpatnējais svars 1020). patika skulptūra aiz stikla sienas :D tualetē nenobildējos.lol
filma laba, askētiska, pati noteikti nepirktu biļeti, bet nenožēloju, ka aizgāju. viss tādā Hermaņa stiliņā. humors un aktieri, protams, forši, filozofiskie teksti kaut kādi slima suņa murgi Paulu Koleju stilā: paņemam skandalozas tēmas (katolicisms, reliģija, nacisti, komunisti) saliekam kopā, sakratam un paskatāmies kas iznāks. patika pietāte pret liturģisko apģērbu. Zariņa, kā parasti, ģeniāla un noturējās gaumes robežās, Barišņikovu gribētos vēl kādreiz redzēt. bija lietas, kur piekasīties (viss tik svarīgi, tik svarīgi, bet pirmie kadri ar tekstiem tikai angļu valodā), bet es vienkārši esmu piekasīga (ķipa izkoptu gaumi.lol)

aizveda vīrs mūs uz bezmaksas dienu LNMM, ļoti patika Eglītis (nesaprotu ko var piekasīties. nē, nu saprotu jau, bet netaisnīgi manuprāt, jo tai izstādei viss ir nostrādāts perfekti, nevis kā diezgan bieži, kad kurators nepavelk), bet visas izstādes labas. Lauras Veļas ievainotā atmiņa reāli parāva vaļā, sen nebiju izstādē raudājusi. Deinats forši aizvēra (lai gan tās zāles ir baisas. BAISAS! parastā ekspozīcija sīkus drusku garlaikoja. glāba darbi ar dzīvniekiem. vienai vislabāk patika nomedīts zaķis un lapsa, otrai 'kaut kāda glezna ar jūras veltēm'. lejā, protams, bija jānoskatās filmiņa Tālavas Taurētājs, bet es tikmēr aizskrēju iečekot Bindes erotisko daļu. tabors gan īdēja, bet aizvilku arī uz fotogrāfijām un levitējošās bildes Atstāja Iespaidu. man ļoti patika, vislabāk telpa ar spoguļiem un aktiem, gribētos aiziet vēlreiz, nesteidzīgi apskatīties. lai gan šoreiz arī pilnā sastāvā ar diviem pieaugušajiem normāli bija - pietiekoši ilgi visu izstaigāt uz maiņām un sīki izturēja un bija kur apsēsties. baigi labi tā vizuālā māksla šoreiz dvēseli pabaroja, sen nebiju bijusi.
iesaku, tas Eglītis laikam drīz beigsies. un Modes muzejā Vivjana Vestvuda arī tikai līdz 31.10., bet to tiešām nepaspēšu. tas nekas. visu nevar kā saka mana mamma

šīs nedēļas hailaiti:
* ļoti patika Metjū Rankina "Universālā valoda". daudz labāka nekā man likās pēc anotācijas festivāla lapā;
* bārs "Krokodils";
* K koncis VM vēstniecībā. tā diena bija visai sarežģīta, bet es ļoti lepojos ar K;
* diezgan daudz alkohola, bet par brīnumu - ļoti maz pohu;
* cibas dīķis;
* Fišeres "Hagneia" Cēsīs - ar mirdzošiem kaķiem, slotu, birstēm, ragiem, finiera megalītiem un vēl viskko;
* man šobrīd ir sliktākās attiecības ar māti, kādas man jebkad bijušas. man ir ļoti bēdīgi par to. bet man liekas, ka viņa mani nenormāli džadžo un es neredzu nekādu taciņu, pa kuru iet, lai kaut kā satiktos. man arī nav kapacitātes;
* laikam pirmo reizi mūžā ir kaut kāda tāda sajūta, ka cilvēki, kas zina, varētu tenkot vairāk, lai ātrāk ir miers un mazāk awkwardnesa. preses relīzi tak neizsūtīsim.

klau draugi, radi, paziņas, kur meklēt normālu informāciju taksonomijai? man vajag vienu sūduku saprast kā latviski precīzi būtu, zemāk par airkājvēžiem. t.i. man ir 'airkājvēži' un latīniskais vienai sugai, negribas kļūdīties ja ir jau latviski precīzi. vienmēr jau var iztikt ar latīnisko, bet man vajag saprast vai tās attīstības īpatnības ir visiem kopīgas vai tai sugai kaut kas ir citādāk un es nesaprotu kur meklēt aktuālo info. vēlams jau internetā (jo darbiņš nav TIK svarīgs), bet der arī grāmata

sakiet, lūdzu, vai šim latviski ir kāds cits nosaukums, kas nav šūpoles?

un, ja nav, tad kādus vēl jūs zināt bērnu rotaļlaukuma rīku nosaukumus bez šūpolēm un slidkalniņiem?

Manī vairs nav baiļu par to, ka varētu palikt bez darba. Ja agrāk, šī doma šķita šausmīga, jo kā gan es (iz)dzīvošu bez darba institūtā/zinātnē. Tagad ir iestājies miers - ja atlaidīs vai ja aiziešu pati, vienmēr pastāv iespēja atrast ko citu. Pasaulē ir daudz darbu un gan jau kādā no tiem visiem mani pieņems. Pie vainas ir gan pārmaiņas darba vidē, gan alga, gan arī pārmaiņas mūsos.
Nevajag strēbt karstu, protams, un katru priekšniecības izteikto vārdu pavadīt ar galdā uzmestu atlūgumu. Bet baiļu vairs nav. Nav baiļu teikt, ko es domāju un, kam nepiekrītu. Pašai nemanot esmu atradusi savu balsi, kas netrīc auditorijā uzdodot jautājumu.

stadija tāda, ka plānotājā pierakstīju kam rīt jāpiezvana un zvana tēmu. nereāli intensīvi, esmu izsmēlusies līdz ārprātam. šodien bijām ekskursijā pie bitēm un zivīm un es tagad ļoti gribu stores! tik mīlīgi snīpīši! katru dienu sīkas līdz +-13iem skolā, pirmdien pie draudzenes, vakar un šodien mamma atbrauca. jābliež un jāmočī, bet nereāli stresī un tresī ar visu terapiju (ķipa ksanaksu kaut kur noliku, nebaru atrast, gan jau atradīšu pēc gada.lol) otrdienas ieskaite visticamāk ir (ieskaitīts, protams, no 70%), šodienas atcelta, pārcelta, neko nezinam. paziņoja to vakar ap plkst 23iem (cries in Spanish). mani tā izsita no līdzsvara, ka ne lāga pamācīties tam, kas būs rītvakar 20os ne aiziet gulēt. gulēt vakar aizgāju ap trijiem 0_o
šodien beidzot zinam kas ar praksēm (sākas 1dien)!! #€&*
šodien jāizmazgā apenes, jo man tīrās laikam izbeigušās (roku iebāžot atvilknē ilgi jārakņā kamēr ko uztausta), palūdzu mammai lai sašuj virsjakām caurās kabatas, katrai vismaz viena kabata ar vīli pušu
sīkas šodien babu baisi tricināja, nr.2 ķērca ka fagots baisi skaļš un vispār. vakar mamma mācīja viņiem spēlēt duraku, šodien izdomāja spēli ar lapiņām un ciparu minēšanu lai izstrādātu jēdzienus lielāks-mazāks
karoče aaaaaaaaaaa
paņemt akadēmisko vairs neizklausās pēc šausmenes, bet nu mēģināšu fiksi iznevarēt un iztikt bez

vairāk kā stundu pa tumsu mežā. distances vidū sāka jūtami līt. tik forši, nevienā brīdī nebija, wtf, ko es te daru. ar katru reizi tumsas kārtas man patīk arvien labāk, lai arī izvēlos tās laika menedžmenta dēļ

svētdienas rītā, pirms astoņiem, iznācu no viesnīcas rīgas centrā, lai pusstundu paskrietu pa vērmanīti, operas skvēru, bastejkalnu. jutos absolūts tūrists. bet ir arī daudz kas pamainījies pa šiem 4-5 gadiem

svētdien telpu orient pirmā kārta, lielajā estrādē. man, tikai braucot uz, jau paceļas pulss par 20 sitieniem minūtē

redzēju straumi. es laikam biju dzirdējusi pārāk daudz sajūsmu. mani neaizķēra nevienā acī. ne stāsts, ne emocijas

Labrīt. Kam pēdējā laikā bijusi laba pieredze ar apbedīšanas birojiem Rīgā, kuri piedāvā arī kremāciju? Ļoti vajadzīgs ieteikums...