Šovakar autobusā man pretī stāvēja stalts un, kā agrāk teiktu, krietni noaudzis vīrietis tumšos džinsos un ādas jakā. Viss tāds mazromantisks. Tomēr uz labās rokas mazā pirkstiņa viņam bija cieši iespiedies zeltains gredzentiņš. Puķīte ar dzeltenu actiņu. Ik pēc pāris minūtēm vīrietis pameta acis uz šo gredzentiņu.
Iespējams, ka es kļūdos, bet man ir klusa aizdoma, ka tas bija "garastāvokļa gredzentiņš", kurš maina krāsu pēc tava noskaņojuma. Man tāds bija 7ajā klasē, pēc kāda laika eksperimentējot priecīgi noskaidroju, ka faktors, kā ietekmē actiņa maina krāsu, ir apkārtējās vides temperatūra.

Man uz/no darba jāmēro vismaz pusstundu garš ceļš autobusā. Autobusa maršruts ir pietiekoši ekskluzīvs (13.), lai palēnām ievērotu visus regulāros braucējus. Bet ik pa brīdim ir ļoti kolorīti ļaudis.

Šodien man pretī sēdēja jaunēklis, kas, tāpat kā visi, ar garlaikotu skatu vērās tālumā pa logu. Tomēr pēc laika es sapratu, ka šis jaunēklis tomēr nepieder pie kateorijas - tāpat kā visi, jo viņš sasveicinājās (samājās) ar savu atspulgu un sāka risināt, pēc mīmikas spriežot, kaislīgu disputu pats ar sevi. Pēc pāris minūtēm diskusija, šķiet, bija uzņēmusi apgriezienus, jo kādu laiku jaunēklis skatījās savā atspulgā drūms un dusmīgs. Beigās viņi tomēr izlīga un jaunēklis atkal izskatījās samērā apmierināts ar dzīvi, tikai ik pa brīdim dziļdomīgi skatījās savam kompanjonam/spoguļattēlam acīs.

Tāpat šodien novēroju interesatnu domāšanas žestu: vīrietis pielika rādītājpirkstu pie acs ārējā kaktiņa un turpināja līniju kādus 10 cm uz priekšu, pēc tam tas tika atkārtots ar otras acs ārējo kaktiņu. Pēc tam minētais vīrietis pacēla acis atpakaļ uz sarunu biedru un piekrita viņa iepriekš izteiktajam jautājumam