Tā kā es esmu nogurusi domāt par nodokļiem, tad vēstīšu jums sāgu par to kā ezss ēda fondjū Briselē.

Pēdējā Briseles viesošanās novakarē darba varoņi - kandžas aparāta demonstrētāji un bērnu izklaidētāji, Latvijas pārstāvji nolemj aiziet uzēst vakariņas un iemalkot dziru. Tā kā bija jau ap deviņiem vakarā, tad daudzi ēdināšanas uzņēmumi bija jau ciet. Beidzot uzgājām mēs vietu, kur daudz ēdināšanas iestādījumi rindām vien stāv. Daļā vakars bija jau rezervēts, daļā iekšā bija ļauts smēķēt un galantie kungi, taupīdami manu nesmēķētājas plaušu, teicās, ka jāmeklē tālāk. Tad nu beidzot atradām tādu nesmēķētāju vietu ar lielu pārstrīpotu cigaret' un vilciena vagona interjēru. Piesēdām, vīrs uzklāja servjetes un atnesa meņū. Meņu bija spranču valodā, bet jau no cipariņiem vien mēs sapratām, ka laikam tomēr zinātnes proletārieši šeitan neēdīs. Lai veikli (kā mums likās) izietu no netīkamās situācijas nolēmām paņemt pa alum, uzkodai un doties tālāk. Voklaizējuši šo vēlmi viesmīlim (sak' mums trīs alus un dāmai rōzā vīnu) viņš parasīja vai ta ko ēdīs ar (ar sejas izteiksmi, ka neēst nevar) mēs apsvārstījuši meņū aitemus sakām - tad to fondjū uz visiem. Viesmīlis saka- bet cienītie tur tak tik trīs siera gabali, vai tiešām uz visiem. Mēs vizualizējam bļodiņā ir izkausēti trīs siera gabali un maizīti, ko tur iemērkties un mājam ar galvu un sakām, jā, jā.

Viesmīlis sapūšas, nosaka: mēs vispār tā nedarām! un aiziet. Atgriezies viņš ar švunku un troksni liek galdā dakšiņas un citas ēdamlietas. Paralēli viņš skaļi franču valodā apspriežas ar citiem viesmīļiem (nojaušams, ka par mums tiek teikti ne tie labākie vārdi)

Tiek atnesti dzērieni un glāzē krāšņojas baltvīns. Nu neko, sajauca, tak sajauca... Viesmīļa izturēšanās neraisa uz diskusijām.

Vakara kulminācija tiek sasniegta, kad parādās mūsu fondjū. Gaidītā katla ar kausētu sieru vietā ir šķīvis ar salātiem un trim eleganti izvietotiem apceptiem sieriem (kotletīšu paskatā) Ar aizkapa seju viesmīlis saka, nu es tad jums tos pārējos 3 šķīvjus atnesīšu. Uz ko mēs sākam stāstīt, ka tas viss ir liels misanderstendings un citus šķīvjus mums nevajag. Tā kā kungu alus ir lielāks par manu vīnu, es lūdzu atnest vēl vienu. Viesmīlis to samērā ātri arī izdara, bet glāzē līksmi klunkst - sarkanvīns. Tajā brīdī mani sāk pārņemt baža vai tas nav atlikumu vīns priecīgi saliets glāzītē.

Pēc šiem apsvērumiem es jūtu, ka drīz sarkanuma spozmē pārspēšu egli aiz loga un lūdzu jauniešus samaksāt un dodos ārā. Vēlāk, kā stāsta, rēķinā ir bijis rakstīts 2 rōzā vīni. Lai viesmīlim priecīgāk, atstājām viņam arī dzeramnaudu - vienu centu.

Pēc šī nervus kutinošā piedzīvojuma aizgājām paēst uz kebabu un vispār sapratām, ka neesam nekāds buržuā.