Manī sāk mist pārliecība, ka visi laboratorijā strādājošie zinātnieki sirdī ir hoarderi. Kādam nevajag 87. gadā ražotu grīdas vasku?

draudzene paziņoja, ka atradusi manu bildi internetos
( uzmanīgi, bilde )
in ozer ņūs, laboratorijas ledusskapī atradām radioaktīvu ksilozi.

Dzīvokļabiedrenei darba (ķīmijas skološanas) vajadzībām bija nepieciešama silikāta līme (Na2SiO3) un metodiskajos materiālos rakstīts, ka to var iegādāties celtniecības veikalos. Tad nu meitene braši dodas uz tuvējo Krūzu un vaicā pēc silikātu līmes. Pārvedējs velta klientam izbrīnītu skatienu un vaicā: "Ko, ko Jūs vēlējāties?" Talkā tiek ņemta ķīmiskā formula. Pārdevējs paziņo, ka neko, kur iekšā ir nātrijs, viņi nepārdod, jo tam ir nepieciešama atļauja tirgošanai.
Pērciet vārāmo sāli, draugi, kamēr Kontrolējošās Iestādes nav attapušās!

Kārtojot ilgi krātos ajanunoder laboratorijas uzkrājumus, atradām rādiō, fiksētā viļņa radiō (konkrēti 101,8 fm), ražots kanadā. Ieslēdzu paklausīties un uz manīm skanēja vēstījums divās valodās(i), latvju un krievu, "Tādēļ priecājieties garā, jo gara prieks ir daudz augstāks!"

drēbju skapī stāv kastīte, ilgi stāv, nevienu neaiztiek. kārtējā uzplūdā "nafig_drēbes_ir_izklājušās_vienmērīgi_pa_visu_istabas_virsmu,_ja_eksistē_drēbjuskapji" stūkāju apģērba gabalus plauktos. paskatos uz kastīti - tur taču noteikti kaut kas ir. ne jau velti viņa tur stāv. attaisu kastīti un tur - čūskas āda.

Ja laboratorijā viss turās uz skoča un savilcējiem, tad šī dzīvokļa santehnika turās uz silikona un dievpalīga.
Pirmajam variantam man ir lielāka uzticība.

Ir samērā agrs rīts un es stāvu pagaidu tramvaja pieturā. Visapkārt migla, pelēkas debesis un pelēkas šķembas, jo remontē sliežu ceļu. Trīs jaunieši ienes negaidītu jautrību kopējā noskaņā, pārskrienot pāri ielai un drudžaini pielasot vairākus iepirkuma maisus ar šīm šķembām. Tikpat jautri čalojot, guvums tiek nests prom (katrā rokā pa maisam). Pēc ielas šķērsošanas un kādu divdesmit soļu speršanas, no viena jaunieša lūpām izlaužas frāze - "Eu, a moš nafig tos akmeņus?"

Šodien ar roku uz sirds varu teikt, ka esmu izpildījusi savu zvēresta daļu par vienu labo darbu dienā.
Biofaķī bija ieklīdis kāds jaunēklis un izskatījās nedaudz apmaldījies. Mūsu saruna ritēja šādi
Jaunietis -Do you speak english?
Ezss -Yes
J. -Do you know what a tick is?
E. - Yes
J. - Do ticks in Latvia have Lyme disease?
E. - Yes
J. - How many of them?
E. - About ten percent

Jaunieša seja kļūst nedaudz mazāk rūpju mākta un viņš atstāj BF telpas.

Tātad par visiem šitiem te (pati māku sienu pļaut, pat izkapti vicināt!) un vīriem uz stundu. Tikai tad, kad es jau desmit minūtes lamājot Korporāciju biju pārtinusi visus datora elektrības vadus un ar acu kosmētikas noņēmēju tīrijusi kopā satinamos vadiņu galus. Jo tas vada apvalks ir tik biodegradable, ka degradējas pats no sevis uz vada. Tikai tad es pamanīju, ka kaķis eleganti ir nogrūdis pagarinātāju2 manā un otrā istabus pusē esošās rozetes sasaistē un tas ir izslēdzies. Un šitā jau otro reizi notiek. [izsauciens, žests]

Tikko pārlūkoju anketu, kuru esmu aizsūtījusi starptautiskās olimpiādes orgiem.
Pusi anketas pildīju es, pusi Daugavpils pārstāvji. Jautājumi nebija sarežģīti - bērnu vārds, uzvārds, skola, utt (gandrīz tikpat sarežģīti kā grūtniecības testam), tādēļ īpaši nepārčekoju. Šodien, meklēdama jauniešu Tkreklu izmērus, pārskatīju Dpils pusi. Pie ailītes "emergency phone" visiem trim bērniem krāšņojas 113.

UPD. Bļe. Tur ir vēl faksa numurs, kas, kā es domāju, ir skolas vai domes fakss, jo visiem trim bērniem vienāds. Bet nē, veiklas taustiņu kustības iekš google liecina, ka tas ir ....
... neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta fakss.

Pirmais google hits ir pdf dokuments "Informatīvs materiāls iedzīvotājiem par gatavību un rīcību VĒTRAS un VIESUĻVĒTRAS gadījumā" (izcēlumi nmpd, nevis mani)