Šodien darbā čalojām par sejgrāmatā klejojošajiem sarakstiem ar grāmatām, kas ietekmējušas domāšanu. Tad mēs sapratām, ka multiplikācijas filmas varētu būt atstājušas vēl nopietnākus nospiedumus trauslajās vērtību sistēmās. Tad nu saraksts no multfilmām, kuras man ir iespiedušās atmiņā un, iespējams, veidojušas kaut kādus estētiskos vai morālos priekšstatus

Ezītis miglā (ļoti patika tā miglainā pasaule un spīdošās viendienītes laikam jau. nemaz nebija bail)
Dillī dallī visas daļas (ļoti atmiņā iespiedusies tā jaukā ālēšanās un formu veidošanās)
Ābolu maiss (šausmīgi žēl bija to zaķīti, kurš visus ābolus izdāļāja. laimīgās beigas pat neatceros)
Plastalīna vārna (atkal fascinēja formu un valodu metamorfozes)
Sēž uz sliekšna pasaciņa (Pirmā daļa - meh, otrā daļa - bija ļoti bail, trešā daļa - ļoti patika zvēriņi, kas šķīlās ārā no zemes)
Ness un Nesija (ļoti raudāju, bet laikam pat vairāk pie dabas katastrodas un naftā ielipušajām kaijām, kā pie Nesa un Nesijas šķiršanas)
Ir vārgas atmiņas par visādām multenēm, kurās bija parādītas kara un atomieroču šausmas (lidoja cilvēki uz svešām planētām, daba bija dzīva un pārvērtās gan par sunīti, gan sievieti, un tad kaut kāds ļaunais gribēja viņu uzspridzināt un drosmīgie kosmonauti paņēma bumbu līdzi un uzspridzinājās paši), iespējams arī no šīs

Protams, bija arī Avārijas brigādes, Boļeks un Ļoļeks, Rīsiņš un Makarons, Kurmītis, Krokodili Genas, Inspektori Capi un Zaķi un Vilki bet tā jau ir cita kategorija.

Saruna rosināja pajautāt sociumam - kādi sapņi jums rādās


Sapņus redzu
krāsainus
melnbaltus
ne krāsinus, ne melnbaltus



upd. pollu sačakarēju, bet nu jautājums skaidrs

Pati nespēju nodefinēt, šķiet, ka sapņi nav ne krāsaini, ne melnbalti. Tad, kad gāju vēl skolā, tad gan bija gan krāsaini, gan daudzsēriju

Kad biju maza, zemesrieksti mums mājās nāca tikai čaulās. Man ļoti patika tos lobīt, sēžot pie virtuves galda, un čaumalas mest radiatoros. Čaumalas tur žuva un jauki knakšķēja. Dīvainākais, ka, lai gan radiatori visu laiku bija tīri, kas bija ievērojams fakts, jo tie bija tipiskie padomju kastveida radiatori ar miljons vertikālām plāksnītēm, pa ausīm par radiatoru piemizošanu nekad nedabūju.

Lasīju cilvēku stāstus par sāpītēm un "traumām" bērnībā un sapratu, ka man ir ļoti labi vecāki un visas traumas esmu sev sagādājusi pati.

«Šeit es palikšu vienmēr, vienmēr,» viņa domāja. «Cik gan nevajadzīgi ir tā lēkāt apkārt, pļāpāt, celt mājas, gatavot ēdienu un krāt mantu!»
Apmierināta viņa palūkojās visapkārt savā jau­najā mājoklī un ieraudzīja Burvja cepuri, kuru trollītis Mumins un Susuriņš bija noslēpuši vistālā­kajā stūrī.
«Papīrgrozs,» bizamžurka noteica pie sevis. «Ak te tas stāv. Nu, viss jau reiz var noderēt.»
Vēl brītiņu padomājusi, viņa nolēma mazliet nosnausties. Bizamžurka satinās segā un ielika cepurē mākslīgos zobus, lai tie nekļūtu smilšaini. Pēc tam viņa priecīga un mierīga aizmiga.
[..]
Bet, iekams kāds paguva aizbēgt, parādījās bizamžurka — izbolītām acīm un saboztām ūsām. Viņa vēcinājās ar ķepām un teica kaut ko tik nesakarīgu, ka neviens nekā nesaprata, vienīgi uzzināja, ka viņa ir vai nu dusmīga, vai pārbiju­šies, vai arī dusmīga tāpēc, ka ir pārbijusies. Un tā viņa lēkšiem aiztraucās uz Muminieleju.
— Kas bizamžurkai lēcies? — trollīša Mumina māmiņa satraukta jautāja. — Viņa taču allaž ir tik mierīga un cienīga!
— Tik stipri ņemt pie sirds, ka šūpuļtīklam pārtrūkst aukla! — trollīša Mumina tētis murmi­nāja un šūpoja galvu.
— Man liekas, viņa dusmojas, ka mēs esam aizmirsuši aiznest viņai ēdienu, — Snifs ieteicās.
— Nu mēs varēsim apēst to paši!
Satraukti prātodami, viņi turpināja gājienu uz jūrmalu. Bet trollītis Mumins un Susuriņš aiz­lavījās ātrāk par citiem, izvēlēdamies īsāko ceļu uz alu.
— Labāk neiesim pa durvīm, — Susuriņš sacīja. — Ja nu TAS TUR ir alā. Uzrāpsimies kalnā un pa spraugu jumtā paskatīsimies.
Klusēdami viņi rāpās kalnā un pa indiāņu modei pielīda pie cauruma. Ārkārtīgi piesardzīgi viņi ielūkojās alā. Tur stāvēja Burvja cepure, bet tā bija tukša. Sega gulēja iesviesta vienā stūrī, grā­mata otrā. Alā neviena nebija.
Bet smiltis viscaur bija nopēdotas savādām pēdām, it kā kāds būtu dancojis un skraidījis pa alu.
— Sito nav nopēdojusi bizamžurka, — trollītis Mumins sacīja.
— Es šaubos, vai tās vispār ir ķepas, — Susu­riņš ieteicās. — Tās izskatās tik šausmīgi jocī­gas.
Mezdami apkārt bailīgus skatus, viņi rāpās lejā no kalna.
Bet nekas bīstams viņus negaidīja.
Tā viņi arī nekad nedabūja zināt, kas tik bries­mīgi bija sabiedējis bizamžurku, jo viņa atteicās par to runāt.[2]

[2] ja tu gribi uzzināt, par ko pārvērtās bizamžurkas mākslīgie zobi, paprasi savai mammai. Gan viņa zinās.— Rakstn. piez.

šī piezīme man ir ik pa brīdim par sevi atgādinājusi nu jau daudzus gadus. Kā jums šķiet, par ko pārvērtās zobi? Vai arī, ko jūs teiktu bērnelim, kurš jums to prasa.

cik cibiņu postus jūs atpazītu bez jūzerneima?

Es vienmēr esmu bijusi nedaudz "izkaisīta"

Šķiet lielākā lieta, ko esmu iemanījusies nozaudēt, ir laboratorijas halāts. Divi pēc kārtas.

Kas ir jūsu neticamākā pazaudētā lieta?

nesen sapratām, ka mums nav nekāda, ziniet, riepa vēdera apvidū, bet gan sešpakas kāpura forma.

Šodienas saruna lika aizdomāties.
Tātad viedokļu aptauja, vai ir skaidrs, kas tiek skaidrots kustīgajā attēlā.
( bilde )
Un ja ir skaidrs, vai tas jums skolā būtu palīdzējis?

ja jums tagad būtu jāiet skolā...

Draudzenei reiz bija sapnis, ka ir pieņemts kaut kāds likums par izglītību un mums visiem šis tas jāpiemācās klāt, lai mūsu vidusskolas diplomi tiktu atzīti. Tad nu mēs vakaru vadījām aizrautīgās diskusijās - kā tas būtu atkal sēdēt skolas solā ar tiem pašiem klasesbiedriem blakus un skolotājiem priekšā, tikai 10 gadus pēc. Es noteikti sāpīgi viebtos bioloģijā, bet paniski censtos saskrāpēt zināšanu paliekas citos priekšmetos. Bet vispār, man jau liktos diezgan aizraujoši uz kādu laiku ieslīgt samērā vienkāršā realitātē, kur vienīgā problemātika būtu apgūt jaunas lietas. Jautājums, vai mēs pildītu mājas darbus, palika atklāts. Tāpat arī attiecību dinamika klasesbiedru starpā atšķirtos, jo noteikti mēs esam diverģējuši un palikuši daudz neiecietīgāki.

Turpinu ziņot par neaktuālām lietām. Šīs nedēļas laikā vairākkārt saskāros ar latviešu tautas mīklu minēšanu. Izdarītie novērojumi liecina, ka dominējošais dzīvnieks, ko izmantot jebkā aprakstīšanai, ir govs un zem formulējuma "nav roku, nav kāju" var slēpties pilnīgi jebkas.