| «Šeit es palikšu vienmēr, vienmēr,» viņa domāja. «Cik gan nevajadzīgi ir tā lēkāt apkārt, pļāpāt, celt mājas, gatavot ēdienu un krāt mantu!» Apmierināta viņa palūkojās visapkārt savā jaunajā mājoklī un ieraudzīja Burvja cepuri, kuru trollītis Mumins un Susuriņš bija noslēpuši vistālākajā stūrī. «Papīrgrozs,» bizamžurka noteica pie sevis. «Ak te tas stāv. Nu, viss jau reiz var noderēt.» Vēl brītiņu padomājusi, viņa nolēma mazliet nosnausties. Bizamžurka satinās segā un ielika cepurē mākslīgos zobus, lai tie nekļūtu smilšaini. Pēc tam viņa priecīga un mierīga aizmiga. [..] Bet, iekams kāds paguva aizbēgt, parādījās bizamžurka — izbolītām acīm un saboztām ūsām. Viņa vēcinājās ar ķepām un teica kaut ko tik nesakarīgu, ka neviens nekā nesaprata, vienīgi uzzināja, ka viņa ir vai nu dusmīga, vai pārbijušies, vai arī dusmīga tāpēc, ka ir pārbijusies. Un tā viņa lēkšiem aiztraucās uz Muminieleju. — Kas bizamžurkai lēcies? — trollīša Mumina māmiņa satraukta jautāja. — Viņa taču allaž ir tik mierīga un cienīga! — Tik stipri ņemt pie sirds, ka šūpuļtīklam pārtrūkst aukla! — trollīša Mumina tētis murmināja un šūpoja galvu. — Man liekas, viņa dusmojas, ka mēs esam aizmirsuši aiznest viņai ēdienu, — Snifs ieteicās. — Nu mēs varēsim apēst to paši! Satraukti prātodami, viņi turpināja gājienu uz jūrmalu. Bet trollītis Mumins un Susuriņš aizlavījās ātrāk par citiem, izvēlēdamies īsāko ceļu uz alu. — Labāk neiesim pa durvīm, — Susuriņš sacīja. — Ja nu TAS TUR ir alā. Uzrāpsimies kalnā un pa spraugu jumtā paskatīsimies. Klusēdami viņi rāpās kalnā un pa indiāņu modei pielīda pie cauruma. Ārkārtīgi piesardzīgi viņi ielūkojās alā. Tur stāvēja Burvja cepure, bet tā bija tukša. Sega gulēja iesviesta vienā stūrī, grāmata otrā. Alā neviena nebija. Bet smiltis viscaur bija nopēdotas savādām pēdām, it kā kāds būtu dancojis un skraidījis pa alu. — Sito nav nopēdojusi bizamžurka, — trollītis Mumins sacīja. — Es šaubos, vai tās vispār ir ķepas, — Susuriņš ieteicās. — Tās izskatās tik šausmīgi jocīgas. Mezdami apkārt bailīgus skatus, viņi rāpās lejā no kalna. Bet nekas bīstams viņus negaidīja. Tā viņi arī nekad nedabūja zināt, kas tik briesmīgi bija sabiedējis bizamžurku, jo viņa atteicās par to runāt.[2]
[2] ja tu gribi uzzināt, par ko pārvērtās bizamžurkas mākslīgie zobi, paprasi savai mammai. Gan viņa zinās.— Rakstn. piez.
šī piezīme man ir ik pa brīdim par sevi atgādinājusi nu jau daudzus gadus. Kā jums šķiet, par ko pārvērtās zobi? Vai arī, ko jūs teiktu bērnelim, kurš jums to prasa. |