Tie, kas ir mēģinājuši mazgāt ārā sarkanvīna pleķus, zina, ka ūdenī tie paliek bāli zili. Tas tādēļ, ka ūdens pH parasti ir mazāk skābs, kā vīna pH.



Vīnam krāsu piešķir vīnogu pigmenti. Tie, kas ir lobījuši vīnogas (runā, ka esot tāds perverss izklaides veids) zina, ka visa krāsa vīnogām ir miziņā, un ne velti. Pārsvarā vīnogām krāsu piešķir antociāni, molekulas, kas domātas, lai aizsargātu augu no saules bojājumiem (šī paša iemesla dēļ dienvidu ļautiņi ir tumšāki). Tie vienlaicīgi kalpo arī kā antioksidanti, jo saules gaismā ir UV stari, kas arī izraisa bojājumus, pret kuriem jācīnās. Vīnogas vidiņā saule neiespīd, tātad tur nav jēgas ražot pigmentu. Antociānu, attiecīgi antioksidantu, klātbūtne ir viens no iemesliem, kāpēc sarkanvīnu sludina par veselīgāku kā baltvīnu. Starp citu, ne visi baltie vīni ir nākuši no gaišām vīnogām, baltvīnus taisot vienkārši neliek klāt vīnogu miziņas.

Ilustratīvs attēls ar Zifandel vīnogām un vīniem, kurus iegūst no šīm vīnogām ar, bez un ar īslaicīgu miziņu klātbūtni.


Tad nu lūk, antociāniem ir mode mainīt savu krāsu atkarībā no vides pH. Visslavenākie divi piemēri:
Hortenzijas, kas maina ziedu krāsu atkarībā no augsnes pH


Un sarkanā kāposta sulas pH indikators


Tad nu arī vīna pigmenti maina krāsu atkarībā no pH, skābā vidē ir sarkani, neitrālā un bāziskā vidē paliek zili (otrādi kā hortenzijas, tāpat kā sarkanie kāposti). Vīnā pašā ir dažādas skābes, tādēļ tas ir sarkans. Tā kā mūsu mutē pēc uzkošanas vai vienkārši sirsnīgi siekalojoties pH tuvojas neitrālam, tad arī pēc sarkanvīna patērēšanas zobi ir violeti vai zili, nevis sarkani. Tie kas vēlas eksperimentēt, var uz zilajiem sarkanvīna zobiem uzdzert kolu vai pasūkāt citronu un pārbaudīt, vai zobi un mēle nokrāsojas atpakaļ tumši sarkani.