katodstars
22 December 2018 @ 10:39 pm
 
Regulāri aizdomājos, kas notiktu, ja daudzas, neskaitāmas dzīves izvēles būtu notikušas savādāk. Cik vieglāk, grūtāk vai savādāk būtu eksistēt? Cik tālu es būtu no tā, kur esmu tagad? Vai man būtu darbs, kurā nejūtos nevajadzīgs? Vai pārējā ikdienā nejustos nožēlojami? Cik viegli vai grūti būs tālāk? Cik vēl vispār būs? Cik vēl ir vērts maz būt? Vai būšu kādreiz vērtīgs? Vai savas intereses kā varēšu iznest saulītē?
--
Klikš.
--
Ir aptuveni 2004. gads. Saulaina, vēla pavasara diena, ap pusdiviem dienā. Visai nesen vecā VEF korpusā atvērta Domina un ar kursabiedriem esmu tajā paēdis ikdienišķo, bišķi jau šķebinošo rozīņu maizes batonu un kvasu. Ir tikko beidzies mikroelektronikas labors, kurā no galvas aši sarakstījām ticamus rezultātus lai tiktu prom. Sēžu viens klusā gaitenī koledžas 6. stāvā pirms rasēšanas. Blakus taisnstūrī saliktajiem soliem ir reti laistīti, garlaikotu studentu apskādēti augi. Man rokā ir kāda getinaksa plate, kuru esmu atnesis parādīt pāris kursabiedriem. Ārā spīd saulīte un pa lielajiem gaiteņa logiem, virs tikko sazaļojušajām pilsētas koku galotnēm ir redzamas Rīgas austrumu augstceltnes - Kinostudija, Mežciems, Akadēmiskā bibliotēka un divas dzeltenās franču projekta mājas Purčika pašā sirdī. Gaiļezera slimnīca ir kā balta strīpiņa meža pamalē. Un arī bijušajai Ulbrokas raidstacijai vēl ir pieci masti, kuri pēc garuma salikti tādā kā apgriezti proporcionālā līknē. Spīdošā saule gaitenī sakarsējusi uzburbušo, cieto linoleju, kurš smaržo ar viegli atpazīstamu smaržu. Pēc kādas pusstundas būs starpbrīža zvans, bet pēc aptuveni mēneša beigsies mācības.
Es tur sēžu un man ir visas iespējas.
 
 
Current Music: A Perfect Circle - The Noose
 
 
katodstars
05 December 2018 @ 08:34 pm
fuck yes, maths  
Ē, klau, man radās ideja kā es varētu pārliecināties, ka zeme griežas. Tā gan es nepierādītu, ka tā nav plakana, bet pat ja ir, es varētu mēģināt pārliecināties, ka tas plācenis rotē.
Lai gan zeme griežas ar vienu lenķisko ātrumu (vispār būtu jau prikolīgi, ja dažādas tās daļas grieztos ar dažādu), tomēr subjektam attālinoties no ekvatora, mainās subjekta lineārais ātrums ar kuru viņš pārvietojas ap zemes asi. Tas ir, uz ekvatora šis ātrums būs maksimāls, bet jo tuvāk poliem, šis ātrums būs mazāks. Kāds ir aptuvenais ātrums ar kādu mēs Rīgā šobrīd pārvietojamies zemei rotējot?
Zemes rādiuss uz ekvatora ir 6371km. Tas nozīmē, ka ekvatora garums ir:
l=2*pi*R=2*3,14*6371=40000km.
kur: R - zemes radiuss uz ekvatora

Zeme vienu apgriezienu veic 24h. Tātad punkta lineārais ātrums uz ekvatora ir aptuveni 40000km/24h, jeb pārrēķinot pieņemamāk - 463m/s.
Bet tas ir uz ekvatora, Rīga tomēr ir stipri patālu no tā. Mūsu lineārais ātrums ir tieši proporcionāli atkarīgs no radiusa zemeslodes šķēlumam (vēlams, iedomātam), kurš veikts pa mūsu platuma grādu paralēli. Rīga atrodas precīzi uz 57 grādu paralēles, tātad, šī šķēluma radiusu aprēķinu kā taisnstūra trijstūra piekateti, pieņemot, ka 57 ir šī trijstūra virsotnes lenķis, bet zemes rādiuss - hipotenūza. Tātad:
r1=R*cos(57)=6371*0,545=3472km

Tā kā lineārais ātrums ir lineāri proporcionāls rinķa līnijas garumam, bet tas atkal ir lineāri proporcionāls rinķa līnijas rādiusam, lineāro ātrumu Rīgā var rēķināt kā vienkāršu attiecību starp radiusiem.
v1=r1/R*v=3472/6371*463=252,3m/s
kur: v - lineārais ātrums uz ekvatora

Tātad, kamēr mēs te sēžam dīvānā, patiesībā ap zemes asi mēs pārvietojamies ar 252m/s ātrumu. Zašibis, es no rīta uz darbu tādā tempā tiktu 40 sekundēs, ne gandrīz stundā. Labi, jokus pie malas, būšu tik pat nopietns kā sākumā. Paņemam tādu pilnīgi randomīgu, attālu vietu kā, piemēram, Ventspils, Ģertrūdes iela 18, vieta, kura ir vairāk uz ziemeļiem kā Rīga un kuras platums ir 57,4 grādi. Tā pat kā iepriekš, aprēķinu cik ātri apkārt zemes asij (vai centram, ja nu tomēr izrādās, ka zeme ir plakana) pārvietojas subjekts Ventspilī.
r2=R*cos(57,4)=6371*0,539=3434km
v2=r2/R*v=3434/6371*463=249,6m/s

Tas nozīmē, ka subjekta lineārā ātruma atšķirība Rīgā un Ventspilī būtu 2,7m/s. Un pārvietojoties no Rīgas uz Ventspili šim paātrinājumam vajadzētu būt fiziski izmērāmam. Attiecīgi, man rodas jautājums - vai ir kāds, parastam mirstīgajam pieejams integrējošs akselerometrs vai tā koncepts, kurš būtu spējīgs, esot mana bulku vāģa kravas kastē, neskatoties uz neaprakstāmi spēcīgākiem paātrinājuma trokšņiem izmērīt šādu niecīgu ātruma izmaiņu trīs stundu laikā?
Idejas, man vajag idejas, lūdzu.

--
Un, akjā, vispār jau tādā pat veidā varētu parādīt zemes izliekumu. Rīgā ieslēdzot žiroskopu un aizbraucot līdz Ventspilij, tam vajadzētu būt noliekušamies par 0,4 grādiem. Lai gan šo droši vien sapurgātu zemes griešanās, jo 3h laikā tā pati būtu pagriezusies par 45 grādiem.

Papildinājums!
Bet, pag, es nepabeidzu aprēķinus. Ja 2,5h laikā (brauciens uz Ventspili) mans ātrums izmainās par 2,7m/s, tas nozīmē, ka paātrinājums, kuru vēlos izmērīt ir 0,0003m/s^2, jeb aptuveni 0,00003g. Ja paņem vienkāršu, tipisku mūsdienu pusvadītāju akselerometru, piemēram, ADXL345, kurš izmantojas man darbā, tā mazākais mērījumu diapazons ir +-2g, kuri tiek digitalizēti ar 10bit, tas ir, 1024 solīši, jeb mazākais mērījumu solītis ir 0,004g, kas ir vairāk kā 100x vairāk kā man nepieciešamais mērījums. Tas ir neņemot vērā konkrētā akselerometra minimālo jutību, kuru pat nav vērts meklēt.
Ātri pameklējot par g spēkiem braucot mašīnā, pieņemšu, ka maksimālais spēks braucot ar bulku vāģi būtu, nu, teiksim, 0,4g. Tas ir, manam akselerometram būtu jāvar samērīt mazāk kā 1/13333 daļa no spēka, kuru var sasniegt vienkārši braucot mašīnā. Tas noteikti ir iespējams, bet ne ar lietām, kuras varu salasīt garažā, bet saglabājot visus orgānus manā ķermenī man nebūtu naudas tos nopirkt internetos.
 
 
Current Music: Infant King - What I'm Not
 
 
katodstars
01 December 2017 @ 11:14 pm
Beigtos aparātus mēs izvadam pa Zelta Taku  
Ir tāda viena īpaša, vārdā nesaukta vieta, kurā nonāk visa man/manam darbam/maniem krāmu dīleriem vairs nevajadzīgā aparatūra. Kā dēļ vārdā nesauktā? Tas taps skaidrs no tālāk pārstāstītā. Tā šķietami ir vieta aiz kuras sētas beidzas jebkādas normas - gan sabiedrības, gan pilsonības, gan, nu, jā, darba drošības. Aiz šīs betona sētas un pamestās sarga būdiņas sākas Anarhija. Šī vieta nav Tolmeta konveijers ar smago mašīnu rindu pie tā, šeit katram apdrupušajam busiņam ir "individuāla pieeja". Es šaubos, ka kāds no tiem cilvēkiem, kuri mani un citus drazas vācējus sagaida uz apdrupušās betona rampas ir pilsonis. Nu, var būt tikai pats vadītājs, bet viņam bez manis iedomātās pilsonības ir daudz citi sertifikāti. Nu, piemēram, arī "atbildīgais par radiācijas kontroli".
*
Reizēm atbraucot metāla uzpircēji garlaikojas, jo nav klientu, reizēm nākas stāvēt rindā ar citiem bulku vāģiem un busiņiem, kuri ir atveduši savu ikdienas sirojumu, garažā satīrīto vai darbā nozagto. Reiz tā rindā gaidot skatījos pieņēmēja darba ritumu. Gan jau katram no mums reiz sakrājas kāda kaudzīte ar melno metālu, kuru šķiet bezjēdzīgi vest uz pieņemšanas punktu, jo tas taču neatmaksāsies. Un droši vien šķiet, ka tā taču domā jebkurš cits cilvēks. Nop. Lūk, ainiņa man priekšā - ienāk onka, kuram tašiņā ir divas mātesplates. Viņš tās pasniedz visai kolorītam uzpircējam, kurš ar ierastu kustību no tām nohujārī alumīnija radiatorus un uz virtuves svariņiem nosver tos atsevišķi no pašām mātesplatēm. Onka dabon savas pāris monētas un aiziet. Kā un kāpēc viņš uz šo nekurieni ar tām ir ticis es pat nestādos priekšā. Šķietami šī vieta ir pa ceļam tikai uz mežu vai pamestiem dārziņiem.
Nākošā ainiņa - pie ēkas piepurkšķina brūnganzils pasāts, kura brūno krāsu sastāda tik lieli rūsas plankumi, ka šķiet šis brauciens mašīnai ir pēdējais. Bet, nē, izkāpj onka (kuram pēc kustībām spriežot arī tā kā velk uz pēdējo braucienu), paver bagažnieku, pret kura stiklu spiežas līdz ūkai piekrautās mantas, izvelk no tā mašīnas radiatoru un vēl kaut kādu bleķa gabalu un nodurtu galvu dodas uz ešafotu svariem.
*
Laiks ir nauda. Arī šiem cilvēkiem, kuri trijatā sasēduši tāda Ford Transit priekšā, kuram tilti pie virsbūves turās vien ar krievu lamuvārdiem, akmeņainiem dubļiem un veco zilo izolenti. Un gaidīšanas laiks rindā nozīmē pazudušu laiku, kurā viņi nevar skaldīt čuguna vannas vai zāģēt savu veco Golfu, kurš tehnisko apskati neizietu arī Āfrikas vidienē. Bet nervozi no rindas kļūst arī galvenais pieņēmējs, kuru no citiem atšķir daudz skaļas balss. Un tad no viņa birst tādas pērles kā, piemēram, klientam dzirdot "Дайте же мне отебатся от человека!!!" *1 vai "Ты привёз 10кг аллюминия и столь ХУЙНИ? Кто-же будет это разьбирать??" *2
*
-"Kas Tev ir viss šajā kastē?"
-"Nu, nezinu, hlams."
-"Nu, labi, pierakstīsim kvītī kā "hlams". Mums vienīgajiem ir tāda kategorija."
*
Ir jauka vasaras pēcpusdiena, iespējams, piektdiena, kurā pēc darbā izjauktās apraides tehnikas nodošanas metālā varētu laisties uzreiz uz mājām. Piebraucot pie vārtiem apjūku redzot, ka pagalmā ir milzīgs baltu dūmu mākonis. Pie manis pieskrien viens no tehnikas "bendēm" sakot, ka, "eu, klau, mums te balons uzsprāga, zini, mēs šodien nevarēsim pieņemt Tavus metālus. Atbrauc rīt no rīta". Ā, ok. Uzsprāga balons. Skaidrs. Tāda ikdienišķa lieta, hehē. OK, OK, piebraukšu rīt. No rīta tur viss kā parasti, ļauži uz rampas pīpē, iesmej par kāda atnesto magnētisko alumīniju un kārtējo reizi manas tehnikas paliekas ieskaita zem kategorijas "hlams".
*
Iztukšojot mašīno no bezformīgajiem bleķa gabaliem atjēdzos, ka man vairs nav mašīnas atslēgu. Mana kaste stāv šķērsām pie rampas un neļauj izkrauties citiem iepriekš aprakstītajiem tēliem. Manu panisko atslēgu meklēšanu pamana viens no uzpircējiem, kurš ar savu biedru palīdzēja man izkrauties.
-"Pazaudēji atslēgas?"
-"Amm, laikam, bļa, jā!"
-"Redzi, viņš ir tāds aizdomīgs, man šķiet, ka bāza kaut ko kabatā" un pārāda uz mūžām naidīga izskata čirkainu krievu. Viņš, protams, atbild lai no viņa atpišas. Vārdu apmaiņa turpinās līdz jautātājs otru pagrūž, iebāž viņa pufaikas kabatā roku un "izvelk" manu atslēgu. Visi smejas, bet es nesaprotu kas īsti tikko notika. Izrādās, ka kraujot bleķus tiešām esmu zemā pazaudējis atslēgu, bet vietējam trollim, kurš tās atrada to vien vajadzēja lai pasmietos par kolēģi un stipri samulsinātu mani.
*
Šodien savā pēdējā atvaļinājuma dienā nolēmu atbrīvbot garažu no kaudzes ar tukšiem kompju korpusiem un citām lietām, kuras kritušas flekša un fēna priekšā. Viss uzpircēju pagalms pārvērties ainavā kā varētu izskatīties mēness virsma pēc lietus gāziena. Visur riebīgi, dubļaini krāteri, kuru šķidruma ķīmiskais sastāvs varētu pazudināt neuzmanīgu kāpēju. Labi, ka biju atbraucis kedās. Izejot ierasto rituālu auto svariem un tukšojot bulku vāģa saturu vienā no skārda konteineriem, jūtu kā kedā žļurksotšais šķidrums kož kājā. Nez, var būt iekāpu akumulatoru skābes piesātinātā peļķē? Gar mani lēni un dziļdomīgi noiet cilvēks, kuru te iepriekš manījis neesmu. Tomēr viņš ir manīgāks kā es un ievēro, ka ar visu kopā, konteinerā iemetu arī kādas telefoncentrāles ķesku. Viņš pienāk pie manis un sāniski kā tablešu dīleris klubā man jautā "Tev ir vēl kaut kas no centrālēm?". Es pārsteigumā izdzirdot latviešu valodu atbildu, ka, jā, ir gan. Pēc brīža cilvēks atgriežas pie manis un "caur padusi" iedod man mazu lapiņu ar savu telefonu un piesaka lai to fiksi iebāžu kabatā tā, ka neviens no uzpircējiem neredz. Man nav ne jausmas kā dēļ tāda slepenība, bet ieslidinot lapiņu kabatā pamanu, ka cilvēks iekāpj savā zilajā bulku vāģī un aizbrauc. Vēlreiz izbraucot caur svariem un uzzinot, ka šodien man kešs nespīd, saņemu rūtiņu lapu ar citā dienā saņemamo summu. Priecājoties, ka kāja nav saēsta tiktāl, ka no tās kristu nost keda, dodos prom. Bet tikko ārpus anarhijas vārtiem mani sagaida ... zils bulku vāģis, kura rezidenti ar mani grib aprunāties. Izrādījās kā jau gaidīts - viņi ir vieni no sirotājiem, kuri domāja, ka arī esmu tāds pats. Izrādījās, ka mums ir kopīgs paziņa, plus viņiem uz izjaukšanu spīd iekārta, kuras daļas mani kā reizi interesē.
*
Šai vietai ir liels pluss - redzot jebko viņu izjauktās tehnikas kastēs to drīkstu ielasīt sev un atpirkt no viņiem. Žēl tikai, ka neviens no viņiem pilnīgi nemaz nerubī ja viņi jauc ārā kaut ko vēsturiski vērtīgu vai potenciāli pat noderīgu. Vairākas reizes ir bijis, ka pamanu daļas no kā tāda, kam esot vienā gabalā tas būtu bijis vērtīgs vai nu priekš darba, kolekcijas vai vienkāršas pārdošanas tālāk.
Diemžēl, nevaru atrast failiņu, kurā biju piefiksējis arī citas ainiņas no šīs vietas, tā dēļ atliek vien spilgtākās.

*1 - "Ļaujiet taču man atpisties no cilvēka!"

*2 - "Tu atvedi 10kg alumīnija un tik daudz sūdu? Kas to visu te jauks ārā??"
 
 
katodstars
02 October 2017 @ 12:53 am
 
Nezinu kas kuru pievelk - es krāmus vai krāmi mani, bet kad kārtējo reizi esmu ieniris kādā krāmu kaudzē, gar acīm zib vien tehniski plāni par to kam maksimāli novilkt agoniju savā garažā vai pagaldē, kam lemt nonākt kastītē un aizbraukt uz citu zemi, bet kam ļaut izslīdēt caur savām alkatīgajām plaukstām un ļaut rast jaunu dzīvi metālceha domnā. Bet ne šoreiz.
--
Tas cilvēks nomira kaut kad pavasarī. Daudzas cīgu pakās sakrautās detaļiņas un ar tabakas nosēdumiem aplipušās radiostacijas lika noprast, ka viņa dzīves paradumi varētu būt pie vainas tam, ka mēs, maitu lijas, saplosam viņa dzīves guvumu bez viņa paša klātbūtnes. Diez vai tas brīdis pienāca gaidīts, jo kopš pavasara nepāršķirtajā kalendārā vēl aizvien bija kā svarīgi atzīmēti pasākumi, kuri notika jau bez viņa klātbūtnes. Bet ne jau par to, ka man būtu tā cilvēka žēl ir stāsts, nē, es viņu nekad neesmu redzējis. Nu, var būt esmu, kad ik pa laikam gar šī cilvēka sētu ar kursabiedriem bremzētā solī gājām dzert kaut kur sagādātu alkoholu.

Es protams, saprotu, ka pie vainas var būt Padomju psiholoģiskā un tehniskā mantojuma kokteilis un iespēja vākt visu iespējamo brīdī, kad cilvēki saprata, ka rietumu pasaulei nafig nav vajadzīgs Padomju mantojums. Es saprotu, ka cilvēkam var šķist, ka viss taču noderēs. Tomēr sastopoties ar četriem šķūnīšiem ārprāta es sapratu vienu svarīgu lietu, kas mums, krāmu apsēstajiem ir īpatnēja - mums katram ir savs krāmu lietderīgās uztveres diapazons. Tas ir, katram ir kāda "vērtību skala", kuras apakšā ir mazāk interesējošās lietas, augšpusē - interesantākās lietas. Un tiekot pie aizvien interesantākām lietām un ceļot šo skalu augstāk, arī skalas apakšējā daļa ceļas uz augšu un tas, kas bijis mazāk interesants kļūst neinteresants un tiek izmests ārā. Bet, acīmredzot, ir cilvēki, kuriem šīs skalas apakšējā mala visu laiku tā arī paliek stāvot pie nulles lai cik viņiem daudz jau būtu. Un nāk vēl un vēl klāt, vairāk un vairāk. Un viss paliek.

Iedomājies, cilvēk, Tev vajag sīkumu glabāšanas infrastruktūru un Tu atrodi lielisku infrastruktūras būves ķieģelīti, kuri Tev ir pieejami vairumā - MAXXXIMĀ nopērkamo ēdienu trauciņi. Nu, tur sveramais rosols, griestais speķis, biezpiens. Un Tu darbojies pa saviem krāmiem, Tu jauc aparātus, ber skrūvītes šajās kastītēs, lodē no platēm detaļas un arī ber kastītēs. Tiesa gan, ir problēma, Tev biežāk vajag to rosolu un speķi kā Tev tās kastītes piepildās ar skrūvītēm, vadu galiem un plastmasas ripiņām. Bet nevar taču šo mūžīgo kastīšu plūdumu ievirzīt miskastē! Tu ne tikai turi simtus kastīšu ar nekam naher nevajadzīgiem sīkumiem, Tu sāc turēt kastes, kurās ir maisiņi, kuros ir šīs rosola kastītes un mīkstie speķa trauciņi. Un tas viss aizņem šķūnītī vietu. Blakus kastēm ar tukšiem izjauktas tehnikas korpusiem, desmitiem transformatoru, saurbtiem tekstolīta gabaliem, sapelējušām grāmatām, nu, un, protams, žanra klasikai - apaļajām konfekšu "Piena Lāse" kastītēm, kurās sabērtas sarūsējušas naglas un skrūves ar norautiem krustiņiem. Jo ja nu šķūnītī jāpiehujārī vēl viens plauktiņš uz kura likt kastes. Ar maisiņiem. Kuros ir kastītes.

Nē, nu OK, kastītes ir normāla lieta, kurā turēt kaut kādas tematiskās lietas līdz tās apnīk, saplīst, vai tās pārdod. Tomēr es nespēju aprakstīt to, cik viens cilvēciņš spēj salasīt daudz nožēlojamā stāvoklī esošu materiālu šajās kastēs. Kā teica cilvēks, kurš mani uzaicināja palīgā krāmēt šo iedzīvi - tās ir tā saucamās "labo cerību kastītes". Tajās liek lietas, kuras uz sitiena nav vajadzīgas, arī nākotnē tām nav redzama reāla pielietojuma, bet tās ir pilnīgi normālas detaļas, kuras žēl izmest un kuras tik tiešām nākotnē varētu ievajadzēties. Un tad tās krājas. Par tām aizmirst. Tās izbirst. Apput. Tajās satek ūdens. Un lai gan šajā brīdī tā kā vajadzētu apdomāt vai šīs lietas jau nav izslīdējušas ārpus vērtību skalas, tas nav jādara, ja vērtību skala sākas no nulles. Un tas man ir vienīgais izskaidrojums kā dēļ no plaukta, kurš ir mitrāks un dziļāks par Lienes ielas meiteņu vāverēm, man izvelkot samudžinātu vadu kasti, aiz tās atklājas vēl viena tāda pati kaste, kura acīmredzami nav kustināta gadiem, tā ir sapelējusi un peļu saēsta, kā dēļ pat netiek šķirota, bet atgriežoties no lūžņu kaudzes, kurā šīs kastes izmetu, plauktā vēl atrodas pusotrs pāris čībiņu. Maiss ar apenēm. Un maiss ar ... (wait for it) ... kastītēm. Un, protams, aiz slapjajām grāmatām atklājas vēl viena žanra klasika to cilvēku mājās, kuri nemāk lietot DVD atskaņotāju un internetu, bet attaisnojas ar to, ka "analogais ieraksts taču ir krutāks" - VHS kasetes ar pornu, kuras ar adatu printeri vai rakstāmmašīnu marķētas kā "ļoti stipra erotika".

Tu, mans dārgais lasītāj, droši vien kaut ko ik pa laikam skrūvē, vai ne? Es ļoti ceru, ka Tev ir normāls skrūvgriežu komplekts, kas Tevi pilnībā apmierina, Tu saproti atšķirību starp PH, PZ, FD un pārējiem un, OK, kā jau mums visiem Tev ir kaut kādi daži mīļie apmuļļātie skrūvgriezīši, kuri jau ir tik ilgi, ka, nu, bāc, lai jau ir, bez tiem instrumentu atvilktne Tev kļūtu sveša un bezdvēseliska. Tomēr tas brīdis, kad es krāmēju nost šī nelaiķa darba galdu ... ai, nē, īsti ne daba galdu, bet vairākas kopā sabīdītās virsmas, kuras bija kā darba ... vide,  es krāvu un krāvu instrumentus vienā koferī un domāju vienu - Āāāāā, nu, bāc, visi skrūvgrieži un stangas ir tik nolietoti un nolaisti, kā dēļ es tos nevaru vienkārši izgāzt ārā lūžņu kaudzē pie iepriekš minētajiem tukšajiem tehnikas korpusiem? Jo arī citi, kuriem šie instrumenti paliek tajos redz kaut kādu vērtību, kura ir virs metāla vērtības. Lieki. Jo tajā brīdī kad kāds tā vietā lai kaut Depiķī nopirktu pāris pilnīgi lietojamus skrūvgriežus, noraus skrūvei galvu ar šīm paliekām no laika kad es vēl čurāju biksēs, tad tā būs viņa paša vaina, ne mirušā radinieka gara naids. Akjā, un šīs atbrīvotās virsmas atbīdot vienu no otras atklājas, ka dažām no tām, kuras nebalstās uz tukšām izjauktas tehnikas šasijām vēl ir pilnas atvilkntītes, kuras šī darba virsmu kompozīcija neļāva virināt gadiem.

Da labi, OK, es, protams, neesmu nekādas perfektās kārtības uzturētājs, es arī reiz dzīvoju rūpnīcas kojās ar viena rinķa elektrisko plītiņu istabā ar darba galdu un izvelkamo gultu. Bet lai cik zem plītiņas būtu pabirušas drupačas un cik es ar roku noķēru peles, es tajā istabā nepīpēju. Nu, galvenokārt, jo es vispār nepīpēju, bet arī tāpēc, ka blakus istabiņā dzīvojošais pensionārs Peksis (kurš būtu atsevišķa stāsta vērts) pīpēja istabā un tas bija visai riebīgi. Bet šodien mēs pabijām arī mirušā cilvēka "kārtīgajā" darbnīcā. Es neturpināšu par kastītēm, jo tas attiecās uz visām telpām, kur mēs pabijām, no appīpētās radiostacijas ekrāna nācās noslaucīt tabakas kvēpu kultūrslāni (jo nekulturāls cilvēks nebūtu pīpējis cigārus, kuru kastītēs taču arī var sabērt tik ļoti vērtīgos Padomju laiku nodzeltējušos vadu galu kembrikus) tomēr es nesaprotu kā var būt tā, ka darbnīcas vienā pusē ir galds ar radiopārraides aparatūru, bet otra siena ir kā, nu, nezinu, 1900. gada staļļa plaukts, kurā stāv gan sarūsējušas ķēdes, gan visādi āķi, milzu skrūves un citas gaaadiem nekustinātas lietas. Un ne dizainisks plaukts kā kādā lauku krodziņā pie Gaiziņa, kurā ieskriet pēc mednieku desiņām un kraķīša, bet tāds plaukts, kuru bomzis-milzis varētu izlauzt no sienas, iemest meža ugunsgrēkā un tad salasīt nesadegušos bezformīgos metāla gabalus un nodot točkā lai citā točkā paslepus paņemtu 200L etanola mucu uz pohām.
--
M
an nav ne jausmas ko es darīšu un kāds būšu pēc gadiem 30 vai 40. Es pat īsti nezinu tā skaidri ko es gribētu darīt un vai nebūšu jau pārstrādāts vispasaules bioreaktorā. Bet es aizvien skaidrāk apzinos kāds es negribu būt. Un lai gan es šajā ex-computing-radiopunk kloākā atradu šo to savai aukstajai sirdij tīkamu, tomēr šī apziņa varētu būt vērtīgākais tur iegūtais.
 
 
Current Music: 32crash - Dawning Sun
 
 
katodstars
25 February 2017 @ 03:30 am
Pagrīdes pastāsts 1  
Visas personas un notikumi visdrīzāk ir izdomāti.
--
Tā bija visai parasta diena, kādus gadus piecus, var būt sešus atpakaļ. Tas bija laiks, kurā antisocialitāte ņēma virsroku pār naudas trūkumu un pa lielam sēdēju mājās taisot visādus mazus projektiņus bez kādas baigās tiekšanās pēc piķa. Kā nu bija izdzīvot tā bija. Rakstījos internātā ar cilvēku par dažādām tehniskām lietām. Nu, viņam, līdzīgi kā man patīk visāda veca tehnodraza, tā dēļ arī gadiem cauri šis kontakts vairāk vai mazāk glabājas. Bija skaidra, jauka vasaras diena, kurā ne ļoti gribējās sēdēt iekšā. Nolēmām ar viņu un viņa draudzeni izbraukt kādā pastaigā uz vietu, kurā nupat bija nospridzināta visai unikāla sakaru celtne mērogos pat ārpus mūsu teritorijas. Tas izvērtās visai jaukā vasarīgā apstaigā, kurā apskatījām gan brīvi pieejamo teritoriju, gan no krātera salasījām katrs pa pāris inčīgiem izolatoirem, kurus pēcāk mājas izmantoju par pamatu indastrial-style plauktiņam, kurš laikam tur vēl aizvien stāv. Tolaik ar domubiedriem vācām visādu dīvainu tehniku, tā dēļ manu skatienu piesaistīja (jā, tiešām vienkārši piesaistīja skatienu) sēnīga forma uz tukšas blakus ēkas jumta. "S-40 trauksmes sirēna. Sarkana, trauksmes apziņošanai.Uz podesta, droši vien uzstādīta laiku pēc ēkas uzbūvēšanas.", es noteicu līdzbraucējam. Tā bišķi parunājot, viņš bez maz šķita tajā ieinteresēts vairāk par mani. Nu, nekas, mēs pastaigājām apkārt, viņš pastāstīja par savām saistībām par šo vietu, iesēžamies viņu 2,75-vietīgā drapakā un braucam mājās.
Tā tas arī palika. Paklīdām pa mājām, katrs bakstot savas vairāk vai mazāk tehno idejas. Bet acīmredzot, tā tas bija palicis vien man. Dažas dienas vēlāk es no ceļabiedra internetā saņēmu tukšu vēstuli. Gandrīz tukšu. Tajā bija bilde. Ar četrām sarkanām sarūsējušām skrūvēm. Uz aptuveni pusminūti, mans izbrīns par šādu bezsakaru bija visai manāms. Un tad es sapratu. Manu sīko skaidrojumu par kaucekļa atrašanās vietu un uzbūvi, čoms bija sapratis kā vēlmi šo kaucekli iegūt. Un ne tikai sapratis, bet ķēries pie rīcības.
Viņaprāt atlikušais procesa posms bija vien šī kaucekļa ievilkšana nāsī, jo tā pat tam ir divi likteņi - 1. tas nevienam nafig nav vajadzīgs un tas sarūsēs līdz sabruks vai 2. kāds no nodos metālā. Nav tā, ka man daudz lietas ir jāsaka divreiz, bet šoreiz bija jāsaka vēl vairāk. Bet beigās tomēr nolēmām - ai, kā dēļ gan nē. kas var noiet greizi?
Nostājoties divām mašīnām stāvvietā vēl gaišā laikā sēdējām un gaidījām. Plānojām. Shēmojām. Breintromojām. Jo kā parasti - greizi var noiet viss. Bet mēs esam nepacietīgi. Viens no biedriem aizlaidās nesagaidot ekšenu, viens ar rāciju aizgāja uz vaktsi un nesagaidot tumsu mēs divi uzrāpāmies pie sarkanā kaucekļa. Domāju, ka patiesībā jebkuram garāmgājējam mūsu esība būtu kā tāds divu neprofesionālu mīzalu ēnu teātris uz krēslojošo vakara debesu fona. Kauceklis ir vaļā, bet, bet, kā to dabūt zemē pa 10m vertikālu sienu? Sākšu jau ar savu super neveiklību, kurā atjēdzos esot kaut nedaudz apzinīgam esam ar kāpēju sistēmu pieāķētam pie jumta trepēm uz slīpa skārda jumta ar vienatnē nenoturamu dzelzs kluci, kurš nostiepj manu atsaiti tā, ka nav iespējams pārvietoties esot pieāķētam. Vai arī ir iespējams kopā ar kaucekli aši pārvietoties slīpi un tad vertikāli, atāķējot sevi no trepēm. Tikmēr kolēģis ar rāciju ir kaut kur. Otrā pusē - tumsā un klusumā. Un sieviete sēž savā drapakā bez jebkāda kontakta ar mums. Pēc neplānotas plānošanas un stumdīšanās, kopā ar kaucekli esam uz stūra, bez jebkādiem atpakaļceļa variantiem. Nu, ja godīgi, arī bez kādiem īpašiem turpceļa variantiem. Ar turp domājot nosacīti horizontālus variantus. Vertikāli vienmēr ir variants. No zemes jau neviens nav nokritis, bet no jumta malas, gan jau ir nokrituši daudzi. Piemēram, kā šoreiz kauceklis. Kolēģa rācija (vai mana, sen tas bija) bija nosprāgusi. Nebija ne jausmas kur viņš ir un ko dara. Pēc brīža esot man lejā, mēmā teātra fons bija satumsis un viss ko piefiksēja mana redze bija tumšs pleķis, kurš sekundi krītot atsitās pļaviņā. Tuc. Viss. Arī kolēģis dzirdot mūsu ekšenu ir uzradies un sieviete gaida nu jau rūcošā drapakā. Kaucekli liekot drapaka bagažniekā izrādās, ka ... tas ir lielāks kā šis bagažnieks un  kauceklis tur ieiet tikai daļēji. bagažnieku nav iespējams aizvērt. Nu, nekas, otra, stipri ietilpīgākā mašīna ir te pat aiz stūra. Pa priekšējām durvīm divatā salienot aizmugures 0,75 vietās esam gatavi evakuēties. Vismaz evakuēties līdz blakus stāvošajai mašīnai. Apgriežoties braukšanai prom (iepriekš jau laiks tam nebija, nē), sieviete atmugurismi ieliek kokā, tomēr tiekam prom. Nu, labi, kas gan var nebūt jautri? Otrā mašīnā pārliekot klaucekli, tas nestāv. Whaat? Tikko tas stāvēja uz miniatūras stalažas jumta korē tagad nestāv uz mašīnas grīdas? Akjā, krītot no jumta, ir sasista trauksmes iekārtas čuguna kāja, kas ir palikusi tur pat vien. Nu, neko, no jau divatā nosacīt ērtākos krēslos sēžot, atgriežamies kaucekļa nosēšanās placī, pa zaļu zālīti salasot čuguna lauskas. Pēc brīža vēl apbrīnojam translācijas sistēmas paliekas, kuras atrodam tur pat blakus mētājamies zālē. Vēl pēc pusstundas nobāzējamies savas trīs pēdas zem zemes, atstājot potenciāli izglābto trauksmes apziņošanas sirēnu pagātnes nākotnei. Vēl pēc dažiem mēnešiem tādos kā mazos lokālos svētkos šo kaucekli nodemosntrējām pilnīgi strādājošu.
 
 
Current Music: Blackholepit - Blackhole
 
 
katodstars
31 January 2017 @ 07:23 pm
 
Vakar bija sajūta, ka ir visvairāk 80's diena kopš maniem trim pirmajiem dzīves gadiem. Pelēkā dienā, no kasetes skanot Кино, ar kādreiz bandītam piederējušu e34 caur betona daudzstāveņu mikrorajoniem braucu uz pustukšu 80. gadu institūtu, no kura jāaizved papīri uz Rīgas elektromontāžas tehnikumu.
Ik pa laikam esot šādos vecos pustukšos vai pat pamestos institūtos un laboratorijās esmu ievērojis vienu tādu tipisku lietu. Tās ir tādas melnbaltas bildes, kuras izvietotas gaiteņos un kabinetos kā dizaina daļas. Tajās bildēs parasti redzama šī pati iestāde, iestādes sadzīve, laboratorijas vai tehnika. Bet vakar es sapratu, ka šajā 80. gadu īpatnībā iespējams iet vēl tālāk - var taču virs ziņojumu dēļa uzlikt melnbaltu bildi no laboratorijas sadzīves, kur bildes fonā ir redzamas pie sienas esošas melnbaltas bildes ar tehniku.


 
 
Current Music: PolyDROID - Enhance 224
 
 
katodstars
23 December 2016 @ 12:49 am
 
Nepārvarams nogurums mani neatstāj. Man nevajag svētkus. Šie nav mani svētki. Patiesībā es nevienam negribu neko dāvināt. Un negribu neko saņemt. Tā pat katrs sev sadabūs ko gribēs, vai varbūt arī neko negrib, arī izlikties negrib. Esmu pārguris no visas satraukšanās un pienākumiem. Tā pat arī mani reiz vienā vai vairākos gabalos ieliks zilā maisā un tad sadedzinās. Ko nu tur vairs.
 
 
katodstars
28 November 2016 @ 01:48 pm
Neliedz sev neko  
Kādreiz jaunībā (kas it kā nebija nemaz tik sen) urbu apkārt ar savu sarkano spridzekli, skaļi dārdināju Dope Stars un jutos dzīvs. Pēc tam dzīve visādi pamainījās un sev nosolījos, ka Dope Stars mašīnā klausīšos vien tad, kad daļiņa jaunības būs atpakaļ. Tā vien šķiet, ka drīzumā atkal varēs iegriezt.


 
 
Current Music: Tanz Ohne Musik - Between Our Body Shapes
 
 
katodstars
18 September 2016 @ 12:53 am
 
Un vispār, kādu laiku neesmu rakstījis par laika pazaudēšanas projektiem. Šis skrīnšots par godu Fallouta faniem [info]santech un [info]respirators. Pārejais raksts ir te, forumā. Nelieku visu pilnā garumā, jo negribu tā ņemt un vienkārši pārkopēt rakstu vēl vienā vietā.



Fallouta ASCII-artu nospēru no šejienes.
 
 
Current Music: Dope Stars - C-Beams
 
 
katodstars
17 September 2016 @ 10:55 pm
Pistofons  
Vakar bija iespēja dabūt aparātu uz kura gandrīz skaidrā krievu valodā rakstīts PISTOFONS. Tas varētu būt labs papildinājums [info]turbund plānotajam mūzikas instrumentam REKTOFONAM, kuru bija ideja taisīt no rektoskopa.
 
 
Current Music: Herz Jühning - To The Stars
 
 
katodstars
17 September 2016 @ 12:02 pm
Svetlana  
Es reiz gribētu aiziet uz piemājas veikaliņu un paņemt lielu maisu ar cepumiem "Svetlana". Tajā dienā pie kases būtu pārdevēja Svetlana. Viņa gan būtu nedaudz apjukusi un man prasītu vai tas ir zefīrs ko pērku. Un tad es viņai varētu pateikt: "Tie ir cepumi, Svetlana."
 
 
Current Music: Mind.In.A.Box - Lightforce
 
 
katodstars
27 August 2016 @ 05:30 pm
LG-50  
Dabūju lāzeri. Nu, ne tādu kabatā glabājamu, bet tādu, kuru kraujot mašīnā nācās nolaist sēdekli. Izkrāvu garažā, apskatīju sīkāk un nedaudz aplauzos. Cerēju, ka būs kaut kas no redzamā diapazona lāzeriem, kaut vai tā dēļ, ka pats jau ieslēgts izskatās episki, tomēr pēc internetā salasītā izskatās, ka tas ir 50W CO2 infrasarkanais lāzers, kurš ir kā mūsdienu metālgriešanas lāzera mazais brālis. Lai gan ar to varētu dedzināt lietas, tomēr nav ļoti interesants. Lai gan, paga, es varētu būt super tehnoloģisks rajončika riepu "dūrējs", to varētu nolikt ceļmalā nedaudz virs zemes līmeņa un skatīties kā cilvēki ieejot starā pēkšņi sāpēs palecas, varētu arī pagriezt pret pļaviņu liekot vienā līnijā saļimt kaķēniem, uz sētām zīmēt "šķēres" arī būtu iespējams nemaz neesot pie šīs sētas, tas varētu būt superstilīgs bongs, kurš ar samazinātu jaudu pats karsē pīpējamo materiālu un dūmi tiek vilkti caur dzesēšanas kanālu ap stiklu iekļauto kvēlojošo gāzi, varētu piedāvāt pagrīdes lāzerprocedūras, kuras sekas varētu vien labot maisiņš galvā. Pilna pasaule iespējām, galvenais būt inovatīvam. Šī lāzera stars palīdzēs izkļūt no kastes lai varētu domāt ārpus tās.
 
 
Current Music: Apoptose - Violet Silence
 
 
katodstars
16 August 2016 @ 10:08 pm
Sen uz galda nav stāvējis nekas radioaktīvs.  
Reiz rakņājoties pa sava hlambara krāmu kastēm atradu vairākus ļoti vecus, bet jutīgus un nelietotus radiācijas sensorus. Ņemot vērā kādreizējo aizraušanos ar radiācijas mērīšanas tehniku, nolēmu, ka, eu, ja jau svarīgākā detaļa ir te pat rokā, varētu uztaisīt apkārtējās vides radiācijas fona monitoringu. Pat piemērota vieta nebija tālu jāmeklē - mums taču blakus darbam uz jumta ir eksperimentāla "meteostacija", kuru pa laikam izmantojam visādu sviestainu ideju pārbaudīšanai dzīvē.


Te tālāk ir stāstelis par mērītāju un radiāciju. )
 
 
Current Music: Ramītis
 
 
katodstars
29 July 2016 @ 09:30 pm
 
Pakļaujoties sava apdzīvotā rajončika spiedienam, bet reizē vēloties būt aristokrātisks, es nolēmu ieiet piemājas veikalā Boozie lai nopirktu vīnu ar prasībām.
Mani svešvalodā uzrunāja kāda dāma, kura ... acīmredzot nevēlējās šovakar būt diži aristokrātiska.
-Klau, palīdzi, lūdu, cik šai bundžai ir grādu? Es bez brillēm neredzu!
-Ā, nu te ir četrarpus grādu.
-Bet šitai bundžai?
-Pieci! Vispār ja nu kas, re, uz cenu zīmēm arī rakstīts.
-Ā, bet, paga, kurai no šīm bundžām ir visvairāk grādu?
-Nu, šitai ir septiņi, vairāk nevienai nemanu.
...
Beigās sarkanvīna vietā nopirku kaut kādu mistisku caurspīdīgu dzērienu, kas garšo pēc tējas ar balzāmu. Dzīves padiršanai būs OK.
--
Šodien ar kolēģi runājām, ka varētu samesties un nopirkt bembi, bet tad aplauzāmies pie tā, kuram tad beigās tas būs un kuram būs kuram jāatdod piķis.
--
Pēc tam uztaisīju radiācijas mērītāju.
 
 
Current Music: Fad Gadget - Back to Nature
 
 
katodstars
08 July 2016 @ 08:41 pm
Snobs  


Ai, nez, nevaru nopriecāties. Jā, es var būt esmu instrumentu snobs, bet tomēr labāk nopērku lietotu, bet krutu instrumentu, nevis jaunu, bet līdz galam nenostrādātu lētu Ķīnas sūdu. Atnāca šodien papildinājums "ģimenītei". Vismaz tagad, kad vajadzēs lāpīt kādu analogās skaņas lietu vai uz 8080 procesora bāzētu sistēmu, nevajadzēs vairs domāt kā to caur pakaļu to nobarot. Jāiztirgo visi krāmi un jāapgreidojas no miskastes uz laboratoriju. Vēl kādus trīs aparātus vajag un būs jau tīri OK. Jējējē.
 
 
Current Music: SITD - Snuff machinery
 
 
katodstars
03 June 2016 @ 08:26 pm
"Kad dators uzkāpa uz galda un ielīda kabatā, tad tas man vairs nepatika"  
Biju te vienā dienā pikāpis LU skaitļošanas muzejā pagrābstīties gar īstu CM1420 kompīti (bildē), uzzināt ko vairāk par viņa datu nesējiem, saprast CM5400 cietā diska reālos izmērus (4MB, 70kg, LOL), paskatīties kā tas īsti izskatās iekšā un kopā ar līdzi paņemto cilvēku, kurš uz šāda aparāta ir nostrādājis 90-o sākumu parunāt par niansēm kā tad bija uz tāda aparāta ikdienā strādāt.
Nedaudz saskumdināja, ka pēc muzeja vadītāja vārdiem mēs bijām šogad otrie, kas vispār par muzeja apmeklēšanu interesējās. Tas tomēr ir psc, OK tajā vietā nav tik daudz visādas saprātīgu izmēru tehnikas kā Siguldas datorkolekcionāram Mihailam, bet tā pat, viņiem ir dažādas unikālas lietas no stipri veciem skaitļošanas sākumiem Latvijā. Plus tā vieta ir pašā Rīgas centrā, bet par to neviens nezina. Bet laikam jau muzeja uzturēšana un popularizēšana nav viņu prioritāte, plus tiem pāris cilvēkiem gados, kas to visu vēl uztur laikam nav spēka darīt ko vairāk kā saglabāt to, kas jau ir saglabāts. Būtu forši, ja arī tas tehniskais muzejs iedzīvotos tādā aktīvā vadītājā kāda ir VEF muzejam kopā ar jaunām asinīm kā tehnisko atbalstu.


 
 
Current Music: Vita Noctis - Hade
 
 
katodstars
06 May 2016 @ 03:07 pm
Think binary  
Reiz dzirdēju apr programmētāju, kuram uz rokas par godu programmēšanas valodai "Assembler" bija uztetovēta viena no pamata komandām - MOV. Man šķiet, ka man piemērots tetovējums varētu būt ar XOR komandu. Sazin cik reizes tā man ļāvusi saīsināt programmas meklējot kaut kādas atšķirības. Cieņa binārajai loģikai.

 
 
Current Music: ļurīga popsa no otra ofisa gala
 
 
katodstars
26 April 2016 @ 09:13 pm
 
Šodien brīnumainā kārtā pasniedzēju labvēlības dēļ pabeidzu ceturto no pieciem semestriem koledžā. Tas, protams, ir lieliski, bet viena cita lieta mani pārsteidza.
Šajā semestrī bija vairāki reāli stulbi priekšmeti. OK, subjektīvi priekš manis stulbi, piemēram, psiholoģija un ekonomika. Un tajos bija jātaisa visādi darbi, it īpaši ekonomikā, fūj. Bija visai grūti to visu izmocīt, pat ne slinkuma ziņā grūti, bet bija grūti tos piespiest sevi pat fiziski darīt. Nomāktības mākonis pār mani vilkās sazin cik ilgi pirms sesijas, tos darbus taisīt knapi saņēmos pirms sesijas, tie mani nomāca visu sesiju un šodien jau nedēļu pēc sesijas beidzot esmu iesniedzis, nu, ne visu, bet vērtējumu (cik nu labu) dabujis visur. Vismaz pēdējo mēnesi nebija prieka ari darīt neko citu. Un šodien, nu, nezinu, pēkšņi viss ir OK, atkal ir motivācija turpināt kaut kādus savus projektus, kaut ko lāpīt, darīt, pat komunicēt. Un tā pēkšņi. Ahh, nez kā dēļ tā, cilvēks ir tik interesants, es to nesapratīšu nekad, jo psiholoģijā dabuju 5.
 
 
Current Music: Bakterielle Infektion - Actors on Stage
 
 
katodstars
12 April 2016 @ 12:02 am
Visādas mazas lietiņas  
Tā kā skolā sākusies panika, paniski taisu iekavētos darbus. Vienu darbu pa pusei uztaisu, uzrakstu kursabiedram lai atsūta kas ir darbā otrs uzdevums. Šis atbild, ka, ā, vispār tas bija darbs grupā uz vietas,  Tu nebiji lekcijā, pierakstījām Tevi grupā un tas darbs Tev jau ir ieskaitīts. Zašibis kursabiedri.
--
Uzliku skanēt Kraftwerka ierakstu Computerwelt un rakstīju savu pirmo programmu priekš Robotrona. Vispār jau ar savu Z80 proci tas ir tāds vārgs Spektrums iebāzts monstrālā kastē.
--
Ieminējos kolēģim par vēl vienu retrokompīti koferī, kuru bez maz nejauši dabuju brīvdienās. Kolēģis iefanoja par to un lūdza atnest parādīt dzīvē. Ņemot vērā inženieru nodaļu ar visām retrocompūtinga un car-fag grabažām, tur saveidojies tāds kā oldfartu stūris, kurā pietrūkst vien netīrs dīvāns un ledusskapis ar alu. Muzons, liels televizors un palma jau ir.
--
Vēl fiksi pabeidzu lāpīt vienu skaņas aparātu, paspaidīju, sapratu, ka kļūdoties ar skaņām, delay ir tāds ļaunatminīgs efekts, kurš spēlētāju baksta par pagātnes kļūdām.
 
 
Current Music: Kraftwerk - Radioland
 
 
katodstars
07 April 2016 @ 11:49 pm
 
Woah, biju domājis, ka paies ilgāks laiks un skarbāka cīņa lai šis no pelējuma apsēsta pagraba izvilktais zaurs pie manis sāktu izrādīt jebkādas loģiskās dzīvības pazīmes. Nē, nu OK, vēl jau tikai iziets specifisks RAMtests, līdz OSa un kādas programmas palaišanai un citām izvirtībām tālu. Bet sev vienmēr esmu gribējis īsto, veco kompi ar zaļo ekrānu, un te nu tas man ir. Vispār apbrīnoju vācu tehnikas fanātus. Atliek paprasīt forumā, šie atsūta atmiņu imidžus, diskešu failus, plus iedod linku uz viņu slepeno lapu, kurā ir vairāki simti ar specifiskiem servisa dokumentiem, shēmām, bukletiem priekš vācu retrokompīšiem. Plus ir bildes no tā, kā šie no kāda veca skaitļošanas centra velk ārā lentu draivus un cietos diskus tādos normālu skapīšu izmēros.


 
 
Current Music: Blackholepit - Gradients