Bet vispār jau es ielogojos, lai jums pastāstītu par kārtējo ērmoto dzīvnieku. Bez gliemežiem, kailgliemežiem un astoņkājiem pie moluskiem pieder vēl visādi interesanti un daiļi organismi. Šodien sapriecājos par aktīvi plēsīgu jūrā dzīvojošo kailžauņu ģinti Melibe.
( lasi tālāk par jūras pokemonu )

Paldies par atbildēm! Protams, ka nekādu baiso pētījumu es neveicu, bet arī šīsdienas linki būs vairāk izklaidējoši, nekā superzinātniski un pusei nebūs precīzu atsauču, jo man ir slinkums dzenāt izejas publikācijas.

Pirmkārt, ja jūs atceraties skolā mācīto mēles karti, kur bija skaidri nošķirtas zonas, kurās mēs jūtam garšas, aizmirstiet to. Bildīte ir radusies 20. gs. sākumā neprecīzi tulkojot vācu zinātnisko publikāciju :)
Uz mēles ir reģioni, kas atbild par kādu noteiktu garšu, bet tie pārklājas


Ja saldas skābas un sāļas garšas radošām vielām receptori reaģē uz diezgan skaidriem signāliem - molekulas ar daudz -OH grupām, H+ joni, Na+ joni - tad rūgtu garšu mums rada daudz un dažādas vielas - dažādi alkaloīdi (hinīns kofeīns), L aminoskābes, MgSO4. Tā kā rūgtu garšu izsauc tik dažādas vielas, tad nav brīnums, ka rūgtas garšas uztvērēji - receptori ir vairāki. Cilvēkam ir identificēti vairāk kā 40 dažādi rūgtas garšas receptori. Daži no kuriem ir atrodami ne tikai uz mēles, bet arī plaušās un deguna ejā. (atsauce) Kāpēc mums vajag tik daudz rūgtās garšas - jo ar rūgtu garšu mēs "apzīmējam" visas indīgās vielas, tāpēc arī rūgtās garšas receptori ir atrodami visdziļāk pie mēles saknes, lai pirms norīšanas mēs varētu vēlreiz padomāt, "vai man to vajag".

Tā kā rūgtās garšas receptori ir dažādi, tad, ja daļa no tiem nestrādā vai ir mazāk jutīgi, mēs kā rūgtas uztversim dažādas lietas. Viens no šādiem rūgtuma avotiem ir krustziežu dzimtas dārzeņi (kāposti, brokoļi, redīsi utt.) Izskatās gan, ka manā aptaujā piedalījusies šaurā cibiņu populācija brokoļus nesagaršo kā rūgtus. Labā ziņa ir tāda, ka šie cibiņi visticamāk ēdīs vairāk dārzāju, jo tieši rūgtā dārzāju garša ir tas, kas bieži novērš pircējus no tiem (atsauce)

Ir vēl vairāki variabli rūgtās garšas receptori, pēc kuriem pētniekiem patīk dalīt cilvēku populāciju, jo tests ir supervienkāršs - iedod cilvēkam ar feniltiokarbamīdu piesūcinātu papīrīti un pieraksti, vai jūt rūgtu garšu. Vēlāk izprašņā par dažādiem šī cilvēka paradumiem un voila - datu masīvs, ar ko spēlēties. Kopumā izskatās, ka ja cilvēks sliktāk jūt rūgtu garšu, tad viņš ticamāk būs smēķētājs un vairāk dzers alkoholiskus dzērienus, jo ir cilvēki, kas arī alkoholam jūt rūgto komponenti. (meh atsauce, kaut kur bija labāki raksti, bet neatradu)

Par to vai smēķēšana notrulina garšu, šie džentelmeņi saka, ka jā, bet nemot vērā iepriekšējo atkāpi, varbūt arī nē, un vienkārši smēķē tie, kas jau nejūt rūgtumu. Ar cēloņsakarības virzienu bioloģijā ir dažreiz grūti.

Nu un noslēgumā - ja jums garšo visas rūgtās lietas, tad normāli jūs neesat, tā apgalvo šie kolēgi. Viņu pētījumā iezīmējas, ka cilvēki, kuriem garšo rūgtas lietas, personības testos ir ar izteiktāku noslieci uz psihopātiju, agresiju un sadismu. Kas ir arī izskaidrojams - ja rūgta garša nozīmē indi, tad priecīga ēdienu patērēšana, kas garšo rūgti, nav pareiza.

Tā lūk, bet tagad es iešu uztaisīt kafiju.
Fun fact, rūgtas lietas, tai skaitā alus, man sāka garšot ap/pēc 30. Moš pēc seno alu cilvēku pulksteņa es jau biju atstrādājusi visu savu bioloģisko potenciālu un varēju sākt iet indēties.

UPD. Lai nemulsinātu indīgums - daudzas bioloģiski aktīvas vielas mums arī šķiet rūgtas. Bet jūs jau zināt, ko Paracels teica.

17. gadsimtā Itālijā cilvēki karstā laikā pēkšņi varēja sāka svīst, trīcēt un nelāgi uzvesties. Ciema ļaudis zināja, ka šitādos gadījumos ir iekodis zirneklis un ātri jāsauc vīrs ar ģitāru Jo tikai dejošana pie tarantellas var glābt nelaimīgo tarantula sakosto cilvēku. Deja palīdzēja nošķirt zirnekļa indi no asinīm un cilvēki izglābās no drošas nāves. Apkārtesošie ļaudis arī iesaistijās ātrajā dejā, jo daudzus kādreiz bija sakodis tarantuls un tarantella uzbangoja veco indi asinīs, ko varēja nomierināt tikai metoties dejā.

Vēlāk gan izrādījās, ka ligā vainotie vilkzirnekļi Lycosa tarantula nemaz nav kaitīgi cilvēkam, bet 6/8 ritma deja ar tamburīniem un indeve lielus zirnekļus saukt par tarantuliem ir palikusi.

Atsauces smieklīgas: wiki1 un wiki2
šeit nopietnāk, komentārs no vīriņa, kas masu histērijas pēta profesionāli

Kad stāstīju studentiem par bioloģiskajiem amīdiem, viens no tiem bija dopamīns, jaunieši priecīgi sauca "dope!" Dopamīns ir viela, kas mūsu smadzenēs atbild par labsajūtu un ir iesaistīta atalgojuma sistēmā, tādēļ darbojas pieraduma izraisīšanā, tai skaitā narkotisko vielu atkarībai. Dope man zināmajā slengā apzīmē kaut ko foršu vai narkotikas.

Šovakar iebridu guglē, lai noskaidrotu vai šie vārdi ir saistīti, jo tas mani ļoti pārsteigtu, ja tā būtu, jo tas būtu zinatniski pamatots slengs
( webstera vārdnīcas redaktori saka tā )

Putni, atšķirībā no zīdītājiem, nejūt čili paparu dedzinošo garšu. Lai gan viņiem ir receptori, kas zīdītājiem reaģē uz kapsaicīnu, putnu receptori uz to ir nejūtīgi. Čili sēklas, ceļojot cauri zīdītāju zarnu traktam kļūst mazāk dīgtspējīgas, bet nezaudē dīgtspēju izceļojušas cauri putnu zarnu traktam. Putni labprāt patērē uzturā čili piparus un tas ir veids, kā tā sēklas izplatās. Kapsaicīns pasargā čili paparus no sēnīšu slimībām, bet iespējams, ka tas ir arī evolucionārs pielāgojums, lai visādi nerentabli lopi neēstu dārgās sēklas.

Atsuces: Jordt S-E and Julius D (2002) Molecular basis for species-specifig sensitivity to "hot" chili peppers. Cell 108: 421-430; Tewksbury JJ and Nabhan GP (2001) Directed deterrence by capsaicin in chillies. Nature 412: 403-404; Tewksbury JJ, Reagan KM, Machnicki NJ, Carlo TA, Haak DC, et al. (2008) Evolutionary ecology of pungency in wild chilies. ProcNatAcadSciUSA 105: 11808-11811

Iedvesma: padoms iz interneta dzīlēm - ja negribi, lai tavu putnu barotavu izrij vāveres un žurķi, pieliec sēklu maisījumā čili sēklas vai pulveri.

Lipinot kopā prezentāciju rītdienas stundai miglaini atcerējos skumjo stāstu par orhideju, kas izskatās pēc izmiruša apputeksnētāja.
Protams, ka mans zināšanu avots bija īpaši respektabls - ( komikss )
Un tālākā izpētē izrādījās, ka arī tas ir mānījies un, lai gan šī orhideja ir iemācījusies pašapputeksnēties, to joprojām apputeksnē Eucera ģints bites, orhidejas areāla dienvidu daļā. (šīs zināšanas ir ņemtas no ne mazāk respektabla avota) Bet stāsts skaists un pie tā arī paliksim.

Kamēr mēs te cīnamies ar dzīvi, sadirsto un velto, Eiropas kosmosa aģentūra ir izsūtījusi kosmosā dažādus organismus, lai pārbaudītu to spēju izturēt visuma skarbos apstākļus. Viens no visdaudzsološākajiem paraugiem ir tējas sēne. Tējas sēne nav nekada baravika trīslitru burkā, bet gan samērā sarežģīta mikroorganismu sabiedrība. Šajā sabiedrībā kopā dzīvo gan raugi un pieskābās baktērijas, kas cukuru saturošo tēju pārvērš viegli ieskābā, spirtotā dzērienā, gan sēnes paskatu piešķirošs mikrobs, kas sintezē celulozi (augu šķiedru materiālu). Celuloze ļauj šim visam zvēru dārzam turēties kopā, kā arī, kā izskatās, sekmīgi pasargā mikroorganismus no skarbā kosmosa starojuma. Ja tējas sēnei uzber mēness putekļus, tā tos integrē savā celulozes apvalkā un pārvēršas par tējas sēni, aironmenu.
Avots te

Latvijā dzīvo divi zaķi -
( ... tālāk ... )

Labdien, studijā ezss ar internetā sagrābstītā apskatu. Šovakar ( pastāstīšu par zaķiem ar ragiem, zem kata arī bildes )

Kā izklaidēt ezss darba laikā - ļaut lasīt vikipēdiju par frīkī dzīvnieciņiem.

( daudz teksta, šoreiz vairāk sajūsmināšanās kā lietderīgas informācijas )