Ko es šodien izlasīju.

Bioloģijas stundās pīļknābji izraisa divējādas emocijas, "vai, paskaties kāds mīlīgs!" vai arī "forši, vēl viens sistemātikas frīks, kas jāmācās". Lai gan pēc paskata diezgan zīdītājiem līdzīgs dzīvnieks, pīļknābis dēj olas, bet baro savus mazuļus ar pienu. Kādu laiku atpakaļ pīļknābja genomu nosekvenēja un ziņās parādījās virsraksti - pīļknābis - reptiļu, putnu un zīdītāju hibrīds!

( Kādēļ parādījās šādi virsraksti un kāpēc tie nebija gluži pareizi.  )

viens no pēdējā laikā mīļiem gīkkomiksiem

( orgānu komiksi )

Jau arī laikabiedri ir sapratuši, ar ko tiek barota mana dvēsele. Nesen saņēmu e-pastu no izbijuša skolnieka, kurš bija ļoti lakonisks - virsraksts "nematode" un tāļāk šī saitiņa.

Tiem, kam slinkums klikināt, pārstāstu.
Kamēr mēs vagojam visuma āres, ļaudis ir nolēmuši, ka vajag visādos veidos digitalizēt zinātnieku mīļāko tārpu - nematodi C. elegans. Tārpelis maziņš, un viss viņam ir saskaitīts - gan ķermeņa šūnas (1031 tēviņam), gan neironi, gan savienojumi to starpā. Tad nu cilvēki saslēdza mākslīgus neironus tāpat kā nematodē un iebāza mazā lego robotiņā. robotiņš kustās

Lasu rakstu, kurā tiek salīdzinātas dažādu dzīvnieku gremošanas sistēmas. Nodaļā par reptiļiem tiek stāstīts, ka zālēdāju reptīļu ir diezgan maz un tie paši īpaši lieli neaugot (salīdzinot ar krokodiliem un citiem gaļēdājiem). Neaugšana tiek skaidrota ar reptīļu neprasmi košļāt, aukstasinību un samērā neefektīvo barības vielu uzņemšanu no zaļbarības.
Tomēr arī autori saka, ka gluži tīri viss neliekas kopā, jo zālēdāji dinozauri kaut kā iemanījās brangi izaugt arī būdami reptiļi. Ir zinātnieku grupas, kas saka, ka dinazauriem nemaz tik švaki ar ķermeņa temperatūras regulāciju nebija, un daļu no ķermeņa siltuma varētu nodrošināt fermentācijas procesi zarnās. Normāla kompostkaudze uz kājām :)

Blaktīm ir dūrējtipa mutes orgāns - tāda caurule, kuru viņas iedzen vai nu augā, vai arī upurī (kukainī vai, gultas blakšu gadījumā, cilvēkā) un sūc suliņas.
Laupītājblaktis ir plēsīgas un "dur" citus kukaiņus.

Viena no laupītājblakušu sugām ir specializējusies uz termītu patērēšanu uzturā. Termīti dzīvo savos pūžņos un tik lēti ārā nenāk un citus iekšā nelaiž.
Tad nu
"The S. variegata nymphs, however, have taken their strategy one step further than the lacewing larvae studied by Eisner et al. (1978). They slowly approach a termite nymph engaged in nest repair, stab it with their beak, and then withdraw away from the nest opening to suck the prey contents out. Leaving the prey carcass on the end of its beak, the reduviid nymph then slowly approaches the termite workers again and waves the termite carcass at them. Because termites eat their dead nestmates to recover their valuable nitrogen content (Moore, 1969), a termite worker grabs for the carcass, but while doing so is itself grabbed by the reduviid nymph and quickly hauled away and impaled."
no šejienes
( no interneta sperts blakts portrejs )

Nesen kāds jaunietis man teica, ka es runājot par raugiem kā par saprātīgām būtnēm, tad nu viens no maniem visantropomorfizētākajiem stāstiņiem par raugu.

Par raugiem sauc visas vienšūnas sēnes, kuras enerģiju var iegūt rūgšanas ceļā. Rūgšana, atšķirībā no cilvēkiem ierastās elpošanas, neprasa skābekli. Tomēr izmantotie oglekļa savienojumi netiek pilnībā sašķelti: beigās ir C2H5OH nevis CO2 un H2O, tādēļ iegūtais enerģijas apjoms ir mazāks. Vienkāršojot - sajaucot ķīmiskās molekulas mēs iegūstam enerģiju, kas tajās ielikta, lai tās uzbūvētu, tādēļ, jo tālāk izjauksi, jo vairāk enerģijas dabūsi.

Maizes raugs ir dīvainis, viņš pie pieejamiem cukuriem saka - jēj, tagad davai taisām spirtu! Lektori bieži vien komentē šo faktu kā - paskat, raugs nav lasījis bioķīmijas grāmatas. Ja viņš šos cukurus šķeltu līdz CO2 dabūtu 16x vairāk enerģijas. Bet patiesībā, spēja arī pie klātesoša skābekļa rūgt, nevis šķelt oksidatīvi, ir evolucionārs pielāgojums. Raugi parasti dzīvo uz virsmām, kur strauji var ienākties daudz cukura - koku mizas, augļu miziņas. Ja raugs strauji saražo spirtu, tad viņš likvidē visus konkurentus sev apkārt un tad palēnām uzņem atpakaļ spirtu un sašķeļ to jau skābekļa klātbūtnē.

Pasaulē izplatītākais parazīts ir baktērija no Wolbachia ģints. Šī baktērija dzīvo posmkāju (kukaiņu, zirnekļu, vēžu) un dažu tārpu dzimumorgānos. Lai baktēriju civilizācija nebeigtos ar skudras nāvi, šīs baktērijas var ieperināties skudru ražoto dzimumšūnu citoplazmā un dzīvoties arī bērnos, kas rodas no šīm dzimumšūnām. Ir tikai viena nelaime, spermatozoīdiem ir pārlieku maz citoplazmas, lai baktērija tajā spētu izdzīvot, tātad, tēviņi baktērijai nav interesanti. Ar šo problēmu saskaras daudzi reproduktīvo orgānu parazīti un ir atrasti vairāki risinājumi.

a) "Diversificējam riskus" Vienšūnis, kas dzīvo odu dzimumorgānos. Odu tēviņos dzīvojošie vienšūņi veido nelielas sporas, kuras pēc tēviņa nāves, cerams, nonāk ūdenstilpē, kur tās apēd mazi vēzīši. Mazajos vēzīšos vienšūnis turpina vairoties un no vēzīšiem nākošās vienšūnu sporas apēd odu kāpuri. Odu kāpuri ir tie "komati", kas mēdz iemesties stāvošos ūdeņos. Odu kāpuri barojas filtrējot ūdeni, tādā veidā norijot vienšūņu sporas. Tad, kad vienšūnis ir nonācis odā, ja tā ir mātīte, viņš var ievākties olnīcās un inficēt visas olas, tādā veidā izplatoties, vai, ja tas ir tēviņš, atkal gatavoties kļūt par vēžu barību.

b)"Šovinistiskā" pieeja. Ja tēviņi nav derīgi, nobeidzam tos uzreiz. Daudzi parazīti nogalina tēviņus jau to embriju stadijā, lai nemaisās pa kājām. Lai gan pašam parazītam šāda stratēģija nav izdevīga, jo tas mirst kopā ar tēviņu, atbrīvojot pasauli no parazītu sugai nederīgajiem tēviņiem, tiek atbrīvoti resursi mātītēm, kas izplata parazītus ar savām olšūnām. Ir "humānāki" parazīti, kas tēviņus pārprogrammē, un tie sāk ražot sievišķās dzimumšūnas, jeb kļūst par mātītēm.

Te uzmanīgs lasītājs teiks, bet kā, bez tēviņiem nebūs arī nākamo mātīšu. Šeit parazītiem ir vairākas stratēģijas - inficēt tikai daļu no dzimumšūnām. Vai arī paziņot, piekāšam tēviņus!
Kukaiņiem samērā bieži ir sastopama partenoģenēze - spēja dēt neapaugļotas olas, no kurām izšķiļas mātītes. Izrādās, ja šādiem kukaiņiem iebaro antibiotikas, tad partenoģenēze pazūd un no olām šķiļas arī tēviņi. Ir zinātnieki, kas domā, ka visa kukaiņu pasaulē vērojamā partenoģenēze radusies pateicoties šādiem parazītiem. Tomēr, ne vienmēr jaunizceptie tēviņi zina ko darīt vai arī kukaiņu reproduktīvā sistēma nespēj strādāt bez parazīta, tādā veidā parazīts ir kļuvis par obligātu nosacījumu sugas pastāvēšanai.

Bieži vien ilgā dzīve kopā ar parazītu ir ļoti mainījusi ne tikai sugas anatomiju un fizioloģiju, bet arī uzvedību. Kādi Āfrikas tauriņu suga ir tik ļoti lielā mērā inficēti ar tēviņus iznīcinošiem parazītiem, ka tēviņu skaits populācijā ir ļoti sarucis. Tauriņu kāpuri bieži vien barojas ar kādu noteiktu augu, nātru raibeņu kāpuri ēd nātres, ozolu mūķenes kāpuri - ozolus. Lai nodrošinātu to, ka kāpuram būs ko ēst, mātītes dēj olas tieši uz šiem augiem. Bieži vien tēviņi pulcējas ap šiem barības augiem un gaida, kad atlidos mātīte, lai būtu iespēja ar to sapāroties. Tauriņu sugai, kurai ir ļoti maz tēviņu, ir mainījusies uzvedība, un barus, kas sēž un gaida, veido mātītes.

mācību grāmatas nodaļa, kur es šo sauli sasmēlos

Sprīžmešu Geometridae jeb zemes mērnieku kāpuri ir labi atpazīstami pēc to pārvietošanās stila. Paši tauriņi figurē skolas mācību grāmatās kā vides izlases piemērs, kur piesārņotajā pilsētvidē labāk izdzīvo pelēkāki tauriņi, kā laukos. Kopumā, sprīžmešu kāpuri uzvedas kā kārtīgiem tauriņu kāpuriem pienākas - ēd zaļumus, aug un iekūņojas.

Havaju salās bez zāļu bruncīšiem un Lilo, ir sastopami arī plēsīgi sprīžmešu kāpuri. Zinātnieki to skaidro ar Havaju salu nošķirtību no pārējās pasaules un iespēju katram jaunieceļojušam dzīvniekam meklēt savu, unikālu, ekoloģisko nišu.

Resursi:
video

raksts, kuru es aicinu izlasīt, jo tas ir uzrakstīts ļoti burvīgā valodā, tādēļ raksta pārstāsts būtu tikai kvalitātes zaudējums. Lai pārliecinātu, demonstrēju fragmentu.

"The first evidence of this ambush predation was my discovery of a green caterpillar perched on a leaf and chewing on an 8 mm blow fly in native forest on the slopes of Huala-lai Volcano, Island of Hawaii. I was puzzled by that unusual food and how the caterpillar could obtain a robust and active fly, so I took the caterpillar and the leaf to the laboratory. After two days, the caterpillar had not even begun to feed on the leaf, but simply remained perched closely along its edge. I placed some live Hawaiian Drosophila into the vial with the caterpillar. The moment one of the flies wandered into contact with the hind end, the caterpillar raised the front part of its body slightly and clenched its true legs.
Then, holding fast with its abdominal legs, it whipped around and snatched up the fly. I watched in amazement for several minutes as the caterpillar tightly clutched the buzzing, struggling fly, then chewed it until it was entirely eaten except for a few wing fragments."

Atgriežoties pie man mīļās parazītu tēmas - sers Atteborou stāsta par lapseni, kas veic smadzeņu operācijas.
video1
Ievērojiet, tas nabaga tarakāns visu to nedēļu vēl kustās.

Tā pati lapsene laboratorijā
video2

Priecē, ka ne tikai mūsu laboratorija izskatās pēc noliktavas.

Nesen manā sejas grāmatā parādījās stāsts par nabaga amerikāņiem, kas tiekot sakosti no ērcēm un tiem parādās alerģija uz gaļu.

Lai gan uzreiz zīmējas apokaliptiska sazvērestības teorija, kā ērces nolēmušas iznīcināt konkurenci uz asinīm padarot cilvēci par veģetāriešiem, zivis un putnus ēst vēl varot. Alerģija pati par sevi ir samērā dīvaina, jo alerģiju izraisošais aģents ir galaktozes dimērs - cukurs. Pārsvarā visas alerģijas rodas no proteīniem. Zinātniskajā literatūrā par šo galaktozes dimēru runā jau kādu laiku. Katrai šūnai apkārt ir membrāna, kurā peld visādi proteīni, kas ļauj šūnām sazināties ar apkārtējo vidi un uzņemt visādas vielas. Šos proteīnus šūnas pārsvarā "izgrezno" ar dažādiem cukuriem, tādā veidā jau no ārpuses iespējams pateikt, kas tā par šūnu. Cilvēkiem un pārējiem primātiem ir salūzis gēns, kas atbild par proteīnu izgreznošanu ar galaktozes dimēriem, un cilvēka šūnām šādu cukuru nav. Tas ir viens no faktoriem, kas neļauj lietot cūku orgānus transplantācjā - mūsu imūnsistēma pamana galaktozes dimērus un paziņo - "tas nav mūsu". Onkuļi un tantes baltos ķitelīšos strādā, lai izslēgtu visus svešos pribambasus uz šūnām, un vismaz ziņo, ka palēnām tas izdodās.

Tāpat klejo raksts, kurā cilvēki ir izpētījuši, ka, iespējams, zarnu mikroflora var piekarināt galaktozes dimērus eritrocītiem, kas kalpo kā signāls, ka šis eritrocīts jau ir gana vecs un var tikt transpotēts uz eritrocītu pansionātu.

Bet pēdējos gados (sākot ar kādu 2009. gadu) mediķi tiešām sāk ziņot par alerģiskām reakcijām no gaļas. Pie tam šī uz cukuriem balstītā alerģija iestājas pēc kāda laika, atšķirībā no proteīnu alerģijas. Līdzīga alerģija pāris gadus iepriekš tika novērota pret Cetuximab - pretvēža zālēm. Ar laiku tika atklāts, ka pretvēža zālēs alergēns ir galaktozes dimērs. Gan gaļas alerģija, gan zāļu alerģija pārsvarā bija sastopama ASV dienvidu daļā. Pašlaik valdošā hipotēze ir, ka šajā Amerikas daļā dzīvojošās ērces Amblyomma americanum kodumi varētu izraisīt galaktozes dimēra hipersensivitāti. Tomēr mehānisms, kādā veidā ērces to panāk, ka arī kādēļ tas ir uzplaucis tikai tagad, nav skaidrs. Citas hipotēzes runā par to, ka šīs Amerikas daļas iedzīvotāji pārsvarā ēd daudz taukaināku pārtiku. Tauki uzsūcas limfā, nevis asinīs, un iespējams spēj transpotrēt sev līdzi galaktozes dimērus no cūkas un citām gaļām. Eiropā šīs ērces nedzīvo, bet Dānijā un Spānijā ir konstatēti pāris cilvēki ar galaktozes-galaktozes alerģiju. Populācijas pētijums parāda, ka pastāv pozitīva korelācija starp cilvēkiem ar paaugstinātām galaktozes-galaktozes antivielām, un to vai viņus ir sakodušas ērces, kā arī vai viņiem mājās ir kaķi.

Man gan likās dīvaini, ka ir daudz rakstu no alergologiem par šo dīvaino alerģiju, bet nekā no ērču pētniekiem, kas stāstītu kāpēc tad tā ērce mums tā nodara gauži.