Paldies par atbildēm! Protams, ka nekādu baiso pētījumu es neveicu, bet arī šīsdienas linki būs vairāk izklaidējoši, nekā superzinātniski un pusei nebūs precīzu atsauču, jo man ir slinkums dzenāt izejas publikācijas.

Pirmkārt, ja jūs atceraties skolā mācīto mēles karti, kur bija skaidri nošķirtas zonas, kurās mēs jūtam garšas, aizmirstiet to. Bildīte ir radusies 20. gs. sākumā neprecīzi tulkojot vācu zinātnisko publikāciju :)
Uz mēles ir reģioni, kas atbild par kādu noteiktu garšu, bet tie pārklājas


Ja saldas skābas un sāļas garšas radošām vielām receptori reaģē uz diezgan skaidriem signāliem - molekulas ar daudz -OH grupām, H+ joni, Na+ joni - tad rūgtu garšu mums rada daudz un dažādas vielas - dažādi alkaloīdi (hinīns kofeīns), L aminoskābes, MgSO4. Tā kā rūgtu garšu izsauc tik dažādas vielas, tad nav brīnums, ka rūgtas garšas uztvērēji - receptori ir vairāki. Cilvēkam ir identificēti vairāk kā 40 dažādi rūgtas garšas receptori. Daži no kuriem ir atrodami ne tikai uz mēles, bet arī plaušās un deguna ejā. (atsauce) Kāpēc mums vajag tik daudz rūgtās garšas - jo ar rūgtu garšu mēs "apzīmējam" visas indīgās vielas, tāpēc arī rūgtās garšas receptori ir atrodami visdziļāk pie mēles saknes, lai pirms norīšanas mēs varētu vēlreiz padomāt, "vai man to vajag".

Tā kā rūgtās garšas receptori ir dažādi, tad, ja daļa no tiem nestrādā vai ir mazāk jutīgi, mēs kā rūgtas uztversim dažādas lietas. Viens no šādiem rūgtuma avotiem ir krustziežu dzimtas dārzeņi (kāposti, brokoļi, redīsi utt.) Izskatās gan, ka manā aptaujā piedalījusies šaurā cibiņu populācija brokoļus nesagaršo kā rūgtus. Labā ziņa ir tāda, ka šie cibiņi visticamāk ēdīs vairāk dārzāju, jo tieši rūgtā dārzāju garša ir tas, kas bieži novērš pircējus no tiem (atsauce)

Ir vēl vairāki variabli rūgtās garšas receptori, pēc kuriem pētniekiem patīk dalīt cilvēku populāciju, jo tests ir supervienkāršs - iedod cilvēkam ar feniltiokarbamīdu piesūcinātu papīrīti un pieraksti, vai jūt rūgtu garšu. Vēlāk izprašņā par dažādiem šī cilvēka paradumiem un voila - datu masīvs, ar ko spēlēties. Kopumā izskatās, ka ja cilvēks sliktāk jūt rūgtu garšu, tad viņš ticamāk būs smēķētājs un vairāk dzers alkoholiskus dzērienus, jo ir cilvēki, kas arī alkoholam jūt rūgto komponenti. (meh atsauce, kaut kur bija labāki raksti, bet neatradu)

Par to vai smēķēšana notrulina garšu, šie džentelmeņi saka, ka jā, bet nemot vērā iepriekšējo atkāpi, varbūt arī nē, un vienkārši smēķē tie, kas jau nejūt rūgtumu. Ar cēloņsakarības virzienu bioloģijā ir dažreiz grūti.

Nu un noslēgumā - ja jums garšo visas rūgtās lietas, tad normāli jūs neesat, tā apgalvo šie kolēgi. Viņu pētījumā iezīmējas, ka cilvēki, kuriem garšo rūgtas lietas, personības testos ir ar izteiktāku noslieci uz psihopātiju, agresiju un sadismu. Kas ir arī izskaidrojams - ja rūgta garša nozīmē indi, tad priecīga ēdienu patērēšana, kas garšo rūgti, nav pareiza.

Tā lūk, bet tagad es iešu uztaisīt kafiju.
Fun fact, rūgtas lietas, tai skaitā alus, man sāka garšot ap/pēc 30. Moš pēc seno alu cilvēku pulksteņa es jau biju atstrādājusi visu savu bioloģisko potenciālu un varēju sākt iet indēties.

UPD. Lai nemulsinātu indīgums - daudzas bioloģiski aktīvas vielas mums arī šķiet rūgtas. Bet jūs jau zināt, ko Paracels teica.