Vakar skatījos filmu par visādām dzīvām būtnēm, kas spīd. Ļoti, ļoti aizraujoši.

Tajā skaitā uzzināju, ka ir sliekas, kas spīd. Francijā šīs sliekas esot pamanītas, kad kāda dāma esot pa nakti gājusi saukt iekšā suni. Suns pa tam pagalmā izracis bedri, kurā iekšā kūņojušās šīs spīdīgās sliekas. Ja es esmu visu pareizi sapratusi vēlākajā interneta smēlienā, tad šīs sliekas ir Microscolex phosphoreus un ir parasti sastopamas Jaunzēlandē un Austrālijā, bet Francijā un Apvienotajā karalistē ievazātas ar krāšņumaugiem. Šīs sliekas spīd pašas, ja kāds tās satrauc, piemēram suns, kurš ar truliem nagiem kasa virs galvas.

Savukārt Amerikā ir sliekas Diplocardia longa, kuras satrauktas apgļotojas, un gļotas spīd ar zilu gaismiņu. Pašlaik pieņem, ka sliekas tā dara, lai apžilbinātu plēsējus, kuri mēģina viņas apēst, jo sliekas dzīvo augsnē un augsnē, kā zināms, ir tumšs.

Cita starpā uzzināju, ka jāņtārpiņu kāpuri ir plēsīgi un ēd gliemežus. Ja gribat jāņtārpiņus savā dārzā, atstājiet pāris gliemežus un pagaru zāli uz kura sēdēt jāņtārpiņu dāmai un spīžot. :) Nu lab, ja jums dāzs ir mitrā vietā, tad.
Lietuvieši un igauņi ir bijuši saprātīgāki par latviešiem apsaukājot jāņtārpiņus, viņi ir pamanījuši, ka tā ir vabole, nevis tārps. Latviešu aizstāvībai gan jāsaka, ka abi spīdvaboļu pārstāvji, kas ir Latvijā, ir vai nu ar reducētiem spārniem abiem dzimumiem (mazais jāņtārpiņš), vai mātītēm, kuras spīd, nav spārnu vispār (parastais jāņtārpiņš).