Ezss, kā jaunā, perspektīvā skolotāja, ķērās darbam klāt ar vērienu. Pirmajā stundā paziņoja, ka katrai klasei būs klases projekts. 7.klase mācīsies botāniku un audzēs lakstus, savukārt astotā, mācīsies zooloģiju un kops zarkukaiņus, barojot tos ar septīto izaudzētajiem lakstiem.
Rezultāti so far.
Zarkukaiņi no 10 sākotnējiem ir palikuši 6i, iztrūkstošie ir nokanibalizēti, tāpat kā palikušo zarkukaiņu kājas, jo lakstu padeve sākumā nebija adekvāta, un es skolā esmu reizi nedēļā, kas izrādījās nepietiekami.
Pirmajā stundā visus septītos noinstruēju atstiept 10 zīles katram, jo atcerējos, kā zoodārzs katru gadu vāc zīles, lai barotu zarkukaiņus. Protams, ka zīles atnesa tikai daži, tās sabēru kastītē un noliku maliņā. Kad pēc divām nedēļām par zīlēm atcerējos, kastīte izrādījās bijusi labi noslēgta un zīles sapelējušas, nu, vismaz tās, kuras nebija apņēmīgi sacaurumotas no tajās mītošajiem kāpuriem. Jāpiemin, ka šis konfūzs notika bērneļu priekšā, kad biju nolēmusi bargi pakratīt kastīti ar tekstu - jūsu zīles, madams e mesjē. Kastītē kratāmo zīļu vietā bija appelējušas miziņas un kukaiņu kakas.
Tomēr vislielākais pārsteigums mani sagaidīja pāris naktis pēc tam, kad, bezmiega mocīta, biju nolēmusi beidzot iepazīties ar zīļu dīgšanas īpatnībām. Izrādās, tās ir vismaz mēnesi jānotur ledusskapī, lai pārdzīvo "ziemu" un saprot, ka laiks rosīties. Tagad bērni zīļu vietā stādīs, es nezinu, zirņus, vai ko citu, ko atradīšu kā mazāk vozņīgu un zarkukaiņiem sagremojamu.

Labās ziņas - zarkukaiņi - invalīdi ir pamudinājuši bērnus sākt par tiem satraukties. Labi, ka neaudzējām kāmīšus :)