7/25/09 02:12 ambtw, vakar bijām uz Poteru, diezgan stilīgi un tā, pilnīgi pilnā zāle gandrīz visu filmu bija klusa, Drako ir nenormāli seksīgs (tiesa, viņš izskatās pēc 20gadīga čaļa), kalambols un skolas apkārtne šajā filmā ir vienkārši ōsam, un Harijs kā parasti visu filmu izskatās pēc rītarda, izņemot to vietu, kur viņš izskatās kā appīpējies zāli. all in all, visnotaļ laba ekranizācija. subjektīvi, protams. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/22/09 07:04 pmizlasīju F.S.Fidžeralda stāstu The curious case of Benjamin Button un sadusmojos uz filmas veidotājiem, kas sačakarēja stāsta burvību. vispār jau man tā filma patika, bet tagad, kad izlasīju stāstu, secināju, ka Fidžeralda literārais pamats filmā ir stipri aiz ausīm pievilkts - kaut kāds slābans pierādījums, ka šis nav Forests Gamps2un vēl es šodien dabūju reālu bronzas medaļu, Ibsena kopoto rakstu 1. daļu un zobārstes atziņu, ka nevajag sevi saudzēt no sāpēm. visam pa starpu es ar klasesbiedru pārēdos makdonaldā (fail) un ar mammu dzēru pēcpusdienas kafiju gastronomā. un jau otrā diena bez telefona paiet ļoti mierīgi. |
3/15/09 09:13 pmtas tik bija vareni( memorable quotes ) |
3/15/09 02:12 pmvakar redzēto Rozā panteru 2 no kļūšanas par epic fail kubā paglāba vecpuišu epizode ar improvizēto dziesmu par hohobu. pārējā filma bija vienkārši ņirgāšanās par cilvēku, kuram neiet.viens no maniem kaitīgajiem ieradumiem ir iešana uz filmām, kuras ir acīmredzami stulbas. tiesa, reizēm uztrāpos uz tādām absolūta stulbuma koncentrācijām, ka tas pat paliek smieklīgi un forši (labākais piemērs ir Dude, where is my car?), bet tas ir diezgan reti, un lielākoties filmu veidotāji mēģina lekt augstāk par savu pakaļu, un filmas sanāk nebaudāmas. |
3/8/09 08:57 pmnevaru saņemties sākt kaut ko darīt skolas sakarā, toties izdomāju mazliet paskatīties Eternal sunshine of the spotless mind, liekas, 7. reizi, ja mani atmiņa neviļ.un šīs filmas sākums ir viens no labākajiem filmu sākumiem ever. milzīgā vientulības sajūta un tā mūzika fonā, izcili. bāāc, Gondrī nedrīkst pats rakstīt scenārijus, tad viņš aiziet citiem nesaprotamos murdziņos, bet, sadarbojoties ar ģeniāliem scenāristiem, viņš rada ģeniālus darbus. nu un ja pavisam godīgi, Kaufmans arī ir iemesls, kāpēc es tik ļoti esmu aizrāvusies ar domu par scenāristiem. es nezinu, kā viņam sanāca ar tās neizrunājamās filmas režisēšanu, bet viņa scenāriji ir kaut kas.. fascinējošs. |
3/5/09 06:04 pmes absolūti nepamanīju, kā pienāca marts. šorīt, kad īsi pirms septiņiem vilku savus gumijniekus, lai ietu ārā no mājas, piefiksēju, ka jau ir pilnīgi gaišs, savādi, kā dienas paiet, neko neredzot. nepiefiksējot to, kas notiek apkārt, kur nu vēl to, kas notiek manī. darāmo darbu skaits ir sasniedzis tādu apjomu, ka jāsāk meklēt Hermiones laikgriezis, lai paspētu kaut daļu no tā visa, galu galā, manī no vecākiem ir mantotas vismuļķīgākās īpašības, tostarp perfekcionisms lietās, kas man ir tiešām svarīgas/interesē. kaut kā vienkārši liekas, ka, ja nevari ļoti labi kaut ko izdarīt, tad nafig to vispār vajag. nav vērts nolaisties zemāk, dažās lietās nav vērts prasīt kaut ko mazāk par maksimālo (un tāpēc man vienmēr ir tik daudz problēmu, pff)bet vispār ir milzīgs pārgurums. pilnīgs izsīkums. es esmu bāla, apmēram 2 nedēļas defoltā negulējusi, un arī tad, kad guļu, nekas labs tur nav (šonakt sapnī redzēju Tolstoja Karš&miers ekranizējumu, bet lol, es to grāmatu neesmu lasījusi), bet man beidzot ir iegaršojies vēl viens šķidrums bez kafijas un vienkārša ūdens - cappy jaunais zemeņu dzēriens ir ļoti labs. un vēl man ir jauna šī brīža mīļākā filma, kamēr puse pasaules jūk prātā Slumdog millionaire dēļ, es vēl šodien sajūsminos par vakar redzēto Tokyo! un vēl man ir mazliet sirsniņtrīce, bet par tādām trauslām lietām es nerunāšu. rakstītam vārdam ir tik milzīgs spēks, after all. |
2/27/09 07:14 pmVispār jau ir pilnīgi skaidrs, kāpēc Slumdog millionaire dabūja tik daudz zeltīto vīriņu - arī mūsdienās cilvēkiem vēl ir vajadzīgi stāsti ar laimīgām beigām, turklāt kvalitatīvā izpildījumā, bet mans galvenais secinājums, noskatoties šo visur tik ļoti izdaudzināto filmu - omg, cik labi, ka es dzīvoju Eiropā. jā, šeit dzīve reāli sūkā, bet citur ir kudi sliktāk. no otras puses, viņiem tur, citur, ir daudz vairāk saules, augļi, kas tiešām garšo pēc augļiem, un dzīvesprieks. (jā, bet tas neatsver netīru ūdeni un visādas jocīgas slimības, pret kurām pat peinkilleri nepalīdz (lol, ja vispār vari tādus atrast tuvumā)) vienvārdsakot, Eiropā tomēr ir labāk. es, protams, arī paraudāju, skatoties šo filmu, bet nu diemžēl šis nav tas darbs, manuprāt, kas ieies kino vēsturē uz mūžu mūžiem. paies daži gadi un visi to aizmirsīs, pfff.un vēl es sapratu, ka es negribu ne ar vienu socializēties, izņemot Paiju (viņa vienīgā mani saprot (emo)), un pasūtīju slaveno karnevālu nafig, lai arī kostīmu nudien nebūtu grūti atrast, lol |
2/16/09 12:34 amvakar es noskatījos vienu no jocīgākajām filmām, kuru jebkad esmu redzējusi - 1947. gada film noir Lady in the Lake. filma kā filma, bet tas, kā šī filma ir uzfilmēta, to padara par vienu no interesantākajām filmām visā dekādē. visu filmu mēs it kā skatāmies caur galvenā varoņa acīm - un pavisam burtiskā nozīmē. mūsu skatpunkts ir Phillip Marlowe acis, kas vietām rada smieklīgu efektu, it sevišķi tad, kad galveno varoni piekauj (kamera raustās un ir tāds blur efekts), kad galvenais varonis mēģina padzerties vai uzpīpēt un arī tad, kad šis čalis bučojas (nu, tā bija histēriski smieklīga aina, ja godīgi). līdzīgu paņēmienu izmantoja arī Being John Malkovich, bet tur tas bija tikai daļēji, fragmentāri, šeit tas ir visu filmas laiku. sajūta, ko šāds paņēmiens rada, ir mēreni klaustrofobiska, un skatījums uz lietām ir ļoti ierobežots, bet katrā ziņā interesants eksperiments. |
2/12/09 11:03 pmes pēdējās dienās ļoti daudz par kino prātuļoju, un, tā kā kino no visām mākslām mani ir ietekmējis visvairāk, autobusos un tramvajos galvā mēģinu izdomāt filmu sarakstu, kas mani ir ietekmējušas visspēcīgākso here we go ( filmas filmiņas ) |
2/7/09 07:32 pm - forget-me-notmēs vakar dzērām vīnu un grimām sentimentālās atmiņās, pieaugšanas laiks ir vienkārši maģisks. laiks, kad esi 14, 15 gadus vecs, ir fantastisks - pilna galva ideju, sapņu un gaisa piļu, un ticība, ka tas viss kādreiz arī notiks. atcerējos, kā mēs ar R. otrdienu vakaros, kad LNT rādīja visādas skaistas filmiņas, sarunājām skatīties un nākamajā dienā salīdzinājām iespaidus. tā sajūta vispār bija fantastiska, tas bija laiks, kad es nevarēju gulēt, iemigt, man bija nenormāli bail no miega un nakts kā tādas, un apziņa, ka cik tur tos km tālāk R. arī neguļ un skatās to pašu filmu, ko es, bija mierinoša. fantastiska.bet vispār es šodien noskatījos filmu Cīrulīši un izbesījos par latviešu aktieriem, tas taču ir kaut kas šausmīgs, un vārds teatrāls tikai mazliet ilustrē to aktiermākslas galveno problēmu. vispār jau šodien viss ir tiešām burvīgi. man vienmēr ir patikušas sestdienas |
1/24/09 02:05 pmkopš es sevi atceros, man vienmēr ir paticis savā ziņā urķēties cilvēkos. tāda maķenīt nedabiska tieksme pabakstīt virskārtu, to masku, ko mēs katrs nēsājam ikdienā, iemest otru vidē, kur viņš vēl nav izlēmis, kādu lomu pieņemt. un tā nu es urķējos un urķējos citos, dažreiz kāds pat kļūst par bez maz vai manu apsēstību, bet tikai tāpēc, ka man vienmēr vissvarīgākais ir bijis izprast, cik nu manas ierobežotās cilvēciskās spējas ļauj. izprast, kāpēc viņš dara tā un ne citādāk, izprast, kāpēc šis cilvēks tieši šobrīd un tieši šajā situācijā ir šāds. vispār jau man liekas, ka viss, kam es pievēršos, ir izmisīga bēgšana no sevis pašas, kas gan nav nekas sensacionāli jauns. es pati esmu savs analītiķis, man ir 4 interneta blogi un īsta, aptaustāma klade visām idejām un pēkšņajām atklāsmēm tramvajos un autobusos, un skolas solā, un reizēm es vienkārši nogurstu pati no sevis. man sevis ir par daudz, tāpēc es nositu laiku, pievēršoties citiem, analizējot un urķējoties citos, lai cik apsēsti tas neizklausītos. cilvēks otram cilvēkam taču ir vislielākais noslēpums, vai ne, un līdz galam es nekad neizpratīšu pat pati sevi, kur nu vēl citus.bet vispār, par lielākām lietām runājot, vakar bija ļoti jauka diena. divas filmas, Mikijs Rurks un Dilans jocīgā kārtā labi sapas kopā, un dejas līdz trijiem, kad mans agro rītu novārdzinātais organisms paziņoja, ka viss, viņam pietiek. piektdienu naktis ir nežēlīgas, it sevišķi, ja darbdienās katru rītu tu celies sešos. un vispār, the sky is not yellow, it's chicken, aina ar krustu un How does it feel?, un Gīra Dilans joprojām ir mans mīļākais. |
1/20/09 11:25 pmjēziņ, cik Līga Liepiņa filmā Klāvs - Mārtiņa dēls ir smuka, cik ūdeņi un plostošana tur ir smuka un cik Radziņa ir cēla savā paklīdenes lomā! es vispār tā paprātoju par to, kāpēc padomju kino vēl šodien ir tik kruts, tur gan ir daudz iemeslu, bet viens no svarīgākajiem - kamera bija ļoti nesaudzīga pret aktieri. ilgstoši tuvplāni, psiholoģiski smagas ainas etc etc, mūsdienu latviešu kino neko tādu nespēj pavilkt, lai arī mēģina. izskatās taču šausmīgi smieklīgi, vai ne, piemēram, tā aina no īsfilmas Baltais zvērs, kur Plēpis pārgrieztām acīm kliedz Es dzeeeruuuuuu! rada nevis kaut kādu empātiju, bet smieklus. un tā ir lielākajā tiesā pēdējā laika filmu (Mans Mārtiņš zina, es viņam ticu un blā blā blā- idiotiski dialogi arī ir mūslaiku latviešu kino sāpe. vēl pirms 20 gadiem nez kādēļ prata uzrakstīt dialogu, kurš gan, protams, bija pilns ar ideoloģiskām muļķībām, bet tomēr izklausījās dzīvs, bet tagad rodas iespaids, ka dialogi tiek pārtulkoti no kaut kādas arābu valodas ar gūgles tulkotāja palīdzību, un tad brīnās, kāpēc latviešu kino sūkā)ai, nu labi, man vienkārši ļoti patīk Mika Zvirbuļa operatora prasmes, bļin. tuvplāni, kopskati un dabas skati, jēziņ |
1/7/09 10:00 pmlai visu laiku nečīkstētu par to, ka dzīve reāli sūkā un tamlīdzīgi, es labāk pierakstīšu, kādas filmas pēdējā laikā esmu redzējusi un ko par tām domāju.Australia - man filma likās pārāk gara, absolūti nemotivēti gara, tā mierīgi varēja beigties kaut kur tur pēc zirgu dzīšanas cēliena. nu, piekabinātu klāt skaistāku noslēgumu and here we go, bet še tev, vajag izstiept un iebāzt vienā filmā visu, ko vien var. kaut kā bija par daudz, nez, mīlasstāstu vai 2. pasaules karu varēja izlaist, bet nu no otras puses, tās trīs stundas bija visnotaļ interesantas. otrreiz neskatīšos. (bet hugh jackman ir uh un vai, vīīīī) Two For The Road - mani fascinē skatīties vecas filmas, nu labi, šī it kā nav diez ko veca (1967), un tā absolūti nav novecojusi. fantastiski spēcīgi izstāstīts stāsts par kaisli, mīlestību un aizraušanos un šo visu jūtu lēnu izzušanu. Mark Wallace: What kind of people just sit in a restaurant and don't say one word to each other? Joanna Wallace: Married people? Fight Club - aha, es šo filmu noskatījos tikai nesen, jo nu tā ir sanācis, ka daudz ko no t.s. modernās klasikas es neesmu redzējusi, 60. - 70. mani joprojām pievelk vairāk, heh. katrā ziņā šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmata un filma ir vienlīdz labas, un tas ir tiešām reti, jo parasti grāmata vienā setā saliek ekranizācijai. šeit Finčeram ir izdevies noķert to Palanjuka vājprātu un tādu kā spriedzi, kas nav kā īsti spriedze, bet nemitīgi uztur lasītājā/skatītājā milzīgu līdzdalības, līdzi-dzīvošanas vajadzību. iespaidīgi. The Day The Earth Stood Still - godīgi sakot, pilnīgs sūds. nē, nudien. izrādās, šī filma ir rimeiks 1951. gada sci-fi filmai, to gan ļoti gribētos apskatīt Rear Window - tā nu sanācis, ka šī bija mana pirmā iepazīšanās ar Hičkoku, jo mani īpaši nepavelk tāds žanrs kā šis, kurā viņš strādāja, bet šis bija fuckin' impressive. filmas pamatsižets par čali, kurš novēro citus un piefiksē jocīgas lietas, no kurām izdara secinājumus par kriminālām darbībām, ir visnotaļ plaši izmantots, bet man liekas, ka Hičkoku un James Stewart būtu grūti pārspēt. mani vienmēr ir fascinējuši citu māju logi un dzīve, ko pa tiem var novērot, jo es teju vispār neesmu dzīvojusi daudzdzīvokļu mājās, kopš 5 gadu vecuma es dzīvoju mājā, kurai no sākuma gandrīz vispār nebija kaimiņu un naktīs skraidīja paklīduši suņi pa dārzu apkārt, toties tagad ir kaimiņš katrā dārza galā un brīvdienās, lai izietu dārzā, vispirms ir piedienīgi jāapģērbjas, phe. lai nu kā, šī cilvēcīgā vuārista tieksme manī nav apmierināta un tāpēc es tik ļoti aizraujos ar kino. (es esmu pati savs psihologs, khe, vienīgi reizēm man pašai sevis ir par daudz un tad ir psc) lai nu kā, filma ir burvīga, Grace Kelly ir burvīga (sieviete ar tādu vārdu nemaz nevarētu nebūt burvīga, vai ne) un viņas kleitas ir fantastiskas. un vispār es tagad lasu The Hitchhiker's guide to the galaxy otro daļu, šī grāmata ir fantastiska. tāda satīra par cilvēkiem un viņu mazliet idiotiskajiem paradumiem un vienkārši burvīgs humors. un DON'T PANIC! tagad ir manas dzīves moto, khe |
12/6/08 12:41 am - time is an ocean/but it ends on a shore/you may not see me here tomorrowno sākuma es šodien gribēju beidzot sākt skatīties Tarkovski, kuru galu galā es atliku uz rītdienu, pēc tam es izdomāju, ka ir laiks beidzot noskatīties Into the wild, kas man jau kādu mēnesi stāv datorā, bet such a fail, filma ir spāņu valodā (ierunāta, nevis subtitrēta - es nesaprotu, kāds tiem murmuļiem, kuri palaiž interneta dzīlēs muļķīgus failus bez paskaidrojumiem, no tā ir prieks), vēl uzmetu aci Barry Lyndon, kura, kā izskatās, ir lieliska filma kaut vai vizuālajā ziņā, bet kaut kā pirmās 10 minūtes nepavilkos un izdomāju, ka tad jau labāk vēlreiz noskatīties I'm not there. nu ko tur lai daudz saka, Dilans vispār ir fantastisks, Gīra daļa joprojām ir mana mīļākā, un šī aina vienkārši kicks ass Ballad of a thin man Keitas Blanšetas izpildījumāun vispār, runājot par kino, kaut kad nesen piefiksēju, ka amerikāņu filmās ārkārtīgi regulāri tiek apspēlētas divas, kā liekas, lielākās nācijas bailes: atentāta mēģinājums pret prezidentu un ikgadējā ģimenes atkal kopā sanākšana Ziemassvētkos |
11/27/08 10:39 pm - i won't make you take the pills/though i think you really should think about itmēmais kino joprojām spēj pārsteigt, Potjomkins bija ļoti, ļoti iespaidīgs, it sevišķi neparedzamās beigas apstulbināja. mēmais kino vispār daudz vairāk prasīja gan no aktiera, gan no skatītāja, līdz ar to šis kino absolūti nav novecojis, ja neskaita tīri tehniskas lietas. pēdējā laikā mani gan arvien biežāk pavada tāda ļoti liela nolemtības sajūta, nemitīgi sirds sitās pārāk ātri un pārāk neritmiski. brīžiem pārņem sajūta, ka es tīri fiziski brūku kopā, bezspēks, bezmiegs un neēšana (kūkas neskaitās, ja) ne pie kā laba laikam tomēr nenoved. es laikam dzīvi pārāk ļoti uztveru kā tādu nemitīgu eksperimentu pašai ar sevi, ar citiem un cilvēcisko iespēju robežām, nemitīgi ir kaut kāds dzinulis izmēģināt, cik daudz es varu izturēt kaut ko. tagad es esmu kārtējā izaicinājuma priekšā, no janvāra nepazīstamiem puikām un meitenītēm stāstīšu un skaidrošu kristietības būtību un pamatlietas, es gan nezinu, vai esmu gana harizmātiska, lai kaut ko vadītu, bet ko tur daudz, visu jau var kādreiz pamēģināt. joprojām plānojam mūsu ceļojumu uz Pēterburgu, tēt's pilnīgi aizrāvies, printē ārā pilsētas kartes un rāda man visādas ielas, kur atradās viņa skolas un citas iestādes, un liekas, mūsu ekskursijās tiks iekļauti īpašie un šeit es dzēru vietu apmeklējumi. turklāt mammai pirmdien dzimšanas diena, un man absolūti nav ideju, ko dāvināt.kaut kāds nemitīgs satraukums iekšā un neparasts miers vienlaikus. |
9/22/08 09:56 pmzini, kas, manuprāt, ir pievilcīga sieviete?lūk, viņa, turklāt pat vēl pēc 50 gadiem viņas skaistums nav novecojis |
9/15/08 11:51 pmArsenāla favorītfilma so far - Away from hernoskaties, obligāti noskaties arī tu, draudziņ |
9/13/08 05:36 pmAdults are, like, this mess of sadness and phobias./Eternal sunshine of the spotless mind |
7/25/08 07:38 pmThe Joker: I believe whatever doesn't kill you simply makes you... stranger.jaunais Betmens reāli iespārda (es parasti tā nesaku, bet šoreiz nav citu vārdu) |
4/26/08 06:19 pmreizēm es eju uz filmām ar ielūgumiem, uz kuriem rakstīti pavisam citu personu vārdi. uz Amatiera pirmizrādi es gāju kā vīrietis, uz Dušku šodien es iešu kā Agnese Zeltiņas kundze.un vēl, runājot par kino, lielisks veids, kā pavadīt brīvo 4. maiju |
Powered by Sviesta Ciba