i won't make you take the pills/though i think you really should think about it
mēmais kino joprojām spēj pārsteigt, Potjomkins bija ļoti, ļoti iespaidīgs, it sevišķi neparedzamās beigas apstulbināja. mēmais kino vispār daudz vairāk prasīja gan no aktiera, gan no skatītāja, līdz ar to šis kino absolūti nav novecojis, ja neskaita tīri tehniskas lietas. pēdējā laikā mani gan arvien biežāk pavada tāda ļoti liela nolemtības sajūta, nemitīgi sirds sitās pārāk ātri un pārāk neritmiski. brīžiem pārņem sajūta, ka es tīri fiziski brūku kopā, bezspēks, bezmiegs un neēšana (kūkas neskaitās, ja) ne pie kā laba laikam tomēr nenoved. es laikam dzīvi pārāk ļoti uztveru kā tādu nemitīgu eksperimentu pašai ar sevi, ar citiem un cilvēcisko iespēju robežām, nemitīgi ir kaut kāds dzinulis izmēģināt, cik daudz es varu izturēt kaut ko. tagad es esmu kārtējā izaicinājuma priekšā, no janvāra nepazīstamiem puikām un meitenītēm stāstīšu un skaidrošu kristietības būtību un pamatlietas, es gan nezinu, vai esmu gana harizmātiska, lai kaut ko vadītu, bet ko tur daudz, visu jau var kādreiz pamēģināt. joprojām plānojam mūsu ceļojumu uz Pēterburgu, tēt's pilnīgi aizrāvies, printē ārā pilsētas kartes un rāda man visādas ielas, kur atradās viņa skolas un citas iestādes, un liekas, mūsu ekskursijās tiks iekļauti īpašie un šeit es dzēru vietu apmeklējumi. turklāt mammai pirmdien dzimšanas diena, un man absolūti nav ideju, ko dāvināt.

kaut kāds nemitīgs satraukums iekšā un neparasts miers vienlaikus.