vakar es noskatījos vienu no jocīgākajām filmām, kuru jebkad esmu redzējusi - 1947. gada film noir Lady in the Lake. filma kā filma, bet tas, kā šī filma ir uzfilmēta, to padara par vienu no interesantākajām filmām visā dekādē. visu filmu mēs it kā skatāmies caur galvenā varoņa acīm - un pavisam burtiskā nozīmē. mūsu skatpunkts ir Phillip Marlowe acis, kas vietām rada smieklīgu efektu, it sevišķi tad, kad galveno varoni piekauj (kamera raustās un ir tāds blur efekts), kad galvenais varonis mēģina padzerties vai uzpīpēt un arī tad, kad šis čalis bučojas (nu, tā bija histēriski smieklīga aina, ja godīgi). līdzīgu paņēmienu izmantoja arī Being John Malkovich, bet tur tas bija tikai daļēji, fragmentāri, šeit tas ir visu filmas laiku. sajūta, ko šāds paņēmiens rada, ir mēreni klaustrofobiska, un skatījums uz lietām ir ļoti ierobežots, bet katrā ziņā interesants eksperiments.