jēziņ, cik Līga Liepiņa filmā Klāvs - Mārtiņa dēls ir smuka, cik ūdeņi un plostošana tur ir smuka un cik Radziņa ir cēla savā paklīdenes lomā! es vispār tā paprātoju par to, kāpēc padomju kino vēl šodien ir tik kruts, tur gan ir daudz iemeslu, bet viens no svarīgākajiem - kamera bija ļoti nesaudzīga pret aktieri. ilgstoši tuvplāni, psiholoģiski smagas ainas etc etc, mūsdienu latviešu kino neko tādu nespēj pavilkt, lai arī mēģina. izskatās taču šausmīgi smieklīgi, vai ne, piemēram, tā aina no īsfilmas Baltais zvērs, kur Plēpis pārgrieztām acīm kliedz Es dzeeeruuuuuu! rada nevis kaut kādu empātiju, bet smieklus. un tā ir lielākajā tiesā pēdējā laika filmu (Mans Mārtiņš zina, es viņam ticu un blā blā blā- idiotiski dialogi arī ir mūslaiku latviešu kino sāpe. vēl pirms 20 gadiem nez kādēļ prata uzrakstīt dialogu, kurš gan, protams, bija pilns ar ideoloģiskām muļķībām, bet tomēr izklausījās dzīvs, bet tagad rodas iespaids, ka dialogi tiek pārtulkoti no kaut kādas arābu valodas ar gūgles tulkotāja palīdzību, un tad brīnās, kāpēc latviešu kino sūkā)
ai, nu labi, man vienkārši ļoti patīk Mika Zvirbuļa operatora prasmes, bļin. tuvplāni, kopskati un dabas skati, jēziņ