aņa delovejevna (deloveja_kundze) rakstīja, @ 2009-02-12 23:03:00 |
|
|||
Mūzika: | devendra banhart - little boys |
es pēdējās dienās ļoti daudz par kino prātuļoju, un, tā kā kino no visām mākslām mani ir ietekmējis visvairāk, autobusos un tramvajos galvā mēģinu izdomāt filmu sarakstu, kas mani ir ietekmējušas visspēcīgāk
so here we go
Das Leben der Anderen - cilvēcības (man ļoti nepatīk vārds humānisms, turklāt tas šeit galīgi nederētu) paraugstunda
I'm not there - dilaniskā sajūta un jā, jā, jā, tieši tā vajag dzīvot! sajūsma pēc tās. turklāt tai filmai ir burvīgs ost, tiešām
Zerkalo/The Mirror - ko vispār daudz var teikt par Tarkovski, viņš spēj salikt kopā it kā tik nesakarīgas ainas, kadrus un epizodes, kas beigās tomēr sakārtojas kaut kādā secībā un kārtībā. un tā sapņa(?) aina, kur mazais puika staigā apkārt mājai, man joprojām reizēm ienāk prātā, tāpat kā sākuma epizode ar pīpējošo māti, kura sēž uz tā koka un gaida, vienkārši gaida.
Les glaneurs et la glaneuse - spēcīga dokumentālā filma par Francijas nabagiem, bez liekas dramatizēšanas, bez izskaistinājumiem vai spiešanas uz emocijām. ļoti interesanti personāži un režisores personīgās pārdomas skaisti saplūst kopā, un jau atkal kāds interneta anonīmais cilvēciņš to ir pateicis labāk par mani: The message that there is beauty
in every aspect of our existence regardless of how insignificant we
think it is resonates throughout the story and will stick with you long
after the movie has ended.
Les Vacances de Monsieur Hulot - himna zudušajam sirsnīgajam un naivajam cilvēkam
A love song for Bobby Long - kaut kā šī filma iemieso manu vasaras sajūtu, t.i., lietus, blūzs, koka māja un svītraini svārki, kur nu vēl tipiskāk
Postman blues - kopš es noskatījos šo filmu, es diez ko vairs neuzticos pastam, nopietni (viņš tur piedzērās, izbēra visas vēstules uz grīdas un sāka lasīt. kad pastnieks atrada vēstuli tantei no meitenes, kurai diagnosticēts vēzis, sākās interesantākā (un sirsnīgākā) filmas daļa)
The Truman show - kopš noskatījos šo filmu, mani regulāri pārņem paranoja, ka viss patiešām ir pilnīgi citādāk, un es esmu vienīgā, kura to nezina
Pierrot le Fou - laikam jau šī filma visvairāk ir ietekmējusi to, ko es domāju par kino, par realitāti un tādām figņām. viss taču ir tik nosacīts, it sevišķi kino un reālajā dzīvē
Nopūsties: