nepatīk man, ka runā par kaut kādu vispārīgu "cilvēku", kuram nav tas un nav šitas, un to arī viņš ir pazaudējis, visa tāda sprediķošana. pietiks, ja katrs runās par sevi, tā visiem būs labāk. es, piemēram, varu gan svaigu gaisu ieelpot, gan mūziku klausities, gan Dievu un Dabu sajust kādos īpašos mirkļos. Dabu biežāk, bet man vienmēr ir licies, ka Dievs ar mani tieši caur dabu runā.

(Reply to this) (Thread)

nu labi, tad jārunā par "mums", īpaši apdalītajiem.

(Reply to this) (Parent)

bet pasaki, kāpēc vieni vislaik cieš eksistenciālas mokas, un viņiem ir obligāti vajadzīga kāda reliģija, bet citiem viss ir okej?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja? Man pēdējos pāris gadus (tb pāris gadus bez jebkāda veida reliģijas) šķiet, ka tā korelācija ir otrāda, tb reliģija izraisa eksistenciālas mokas.

Ne tā, ka tas būtu nestilīgi (eksistenciālas mokas ir ļoti stilīgas un visādi citādi dzīvi piepildošas), bet reliģija vai kāds cits supermega pasaules uzskats tiek izmantots kā šo moku/vispārējas cepšanās (un droši vien arī citādu sajūtu - nu, tur atklāsmju un harmonijas un dvēseles apziņas, vai kas nu kuram) dzinējspēks, un, jo vairāk tu sevi šajā modelī iedzīvo, jo vairāk vajag reliģiju, jo šķiet, ka citādi taču nevar, citādi taču "nav pa īstam".

Tāpat kā sievietes ar bērniem var ņerkstēt par to, ka bērni baisi nomoka, un vienlaikus brīnīties par to, kā citas sievietes var dzīvot bez bērniem, vai tad viņu dzīve nav tukša un bezjēdzīga. Bet nav taču, tāpat kā apbērnotās sievietes dzīve pirms bērniem nebija ne tukša, ne bezjēdzīga - tikai citādi iekārtota.

(Reply to this) (Parent)

jā, es arī gribētu zināt

(Reply to this) (Parent)

hmm, dievs caur dabu. daba ir stihijas - vēja māte, jūras māte. kaut kas tāds, kas nesaka konkrētus vārdus, bet rada noskaņu. it kā nomierina, bet tas ir tāds mentāls miers, nevis sirdsmiers. tie mieri jau dažādi, es tā saprotu. ka dievs nav noskaņa, bet kaut kas dziļāks un konkrētāks par noskaņu. ok, daba un tās stihijas var būt dieva ierocis. kaut kad tu arī rakstīji sleju par to, ka daba ir vienaldzīga. vai dievs var iemājot vienaldzībā? vai varbūt dievs pats ir vienaldzīgs un rada tikai skaistus skatus noskaņai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu, vai tad sirdsmiers nevar rasties caur mentālu mieru? Daba runā par mūžību un par to, ka visam un katram ir sava vieta. Jā, es saprotu, tas laikam nav kristiešu dievs, kas runā caur dabu, jo tas nerunā par pestīšanu, bet lietu kārtību.
Tu jautā, vai dievs var iemājot vienaldzībā. Es domāju - jā. Dieva mīlestība (ja nemaldos) taču ir tikai kristietības pieņēmums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Haidegers piemēram sasmērējās ar nacismu un pēc tam aizbrauca uz savu kalnu būdiņu, kur visu dzīvi bija laimīgs, samtainie pakalni viņu mierināja un govju zvaniņi, un nebija riņķī neviena, kurš viņam teiktu, ka varbūt tomēr vajag kādam kaut ko paskaidrot un atvainoties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu saki: "daba ir ļoti svarīga, bet tā neuzliek
nekādus morālus pienākumus. daba mierina katru, daba neprasa nožēlu,
daba atļauj visu." - bet es aizstāvu viedokli, ka cilvēkam pašam sev jāuzliek morāli pienākumi - un tas morāles kodekss, lai arī tradicionāli un vēsturiski sakņojas reliģijās tāpat kā, iespējams, sirdsapziņa kā tāda, tad šodien tomēr mums būtu jābūt pietiekami stipriem un gudriem, lai atskaitītos nevis kaut kādam dievam, bet sev pašiem, un paši sevi tiesātu.
un par to heiedgeru - man jau toreiz kaltenē bija par to jādomā, ka tā atvainošanās pēc otrā pasaules kara uzplaukusi kā tāda panaceja un glābiņš, it kā nu atvainošanās vispār varētu dzēst kādu grēku vai noziegumu. atvainošanās par genocīdu, ha! varbūt arī tas upuriem sniedz kaut kādu mierinājumu, bet man tas atgādina indulgences pirkšanu viduslaikos, tam vispār var nebūt nekāda sakara ar nožēlu.
vispār interesanti man liekas tas, ka caur taviem ierakstiem par šo tēmu es it kā jūtu pārliecību, ka dievs grib, lai visi cilvēki ir nelaimīgi. es maz ko jēdzu no kristietības, bet man šķiet, ka tā nevajadzētu būt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ja jau tas strādātu, ka pats sev uzliek tos morālos pienākumus, tad jau viss būtu labi. bet, skatoties uz to, "kas notiek valstī" un te man apkārt cilvēku attiecībās, ir pilnīgi skaidrs, ka nekas tāds nenotiek; valda neiegrožoti primitīvi instinkti un psiholoģiskas problēmas. tāpēc es pēdējās dienas spēlējos ar domu, ka fundamentālisms varbūt varētu sabiedŗību darīt laimīgāku.

es nebūt nedomāju, ka dievs grib, lai cilvēki ir nelaimīgi. kāpēc Tev tā šķiet? man savukāŗt šķiet ka tu visu laiku mēģini pierādīt, ka dievs nav vajadzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā tiešām ir spēlēšanās, jo es nespēju ticēt ka fundamentālisms tev būtu pieņemams - tikpat labi jau politska diktatūra.
Saki, kā sasniedzama laime, ja domāšana par dievu rada nemitīgu gruzonu, pašpārmetumus, eksistenciālas mokas? vai dievs grib. lai par viņu visu laiku domā?
Un es nemēģinu pierādīt, ka dievs nav vajadzīgs - es tikai negribu pieņemt domu, ka tie, kas netic vispār vai netic Kristum, ir zudušas dvēseles un nevar būt morāli atbildīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir pilnīgi otrādi - domāšana par Dievu ir vienīgā, kas nomierina. eksistenciālās mokas ir tās, kas ved uz šo domu.
un es arī nekur neapgalvoju, ka Kristus ir vienīgais ceļš uz morāli atbildīgu dzīvi. jo es tā nedomāju. tas ceļš drīzāk ir - apziņas attīstība, un domāšana par neredzamām lietām ir neatņemama daļa no tās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tur es tev pilnībā piekrītu. Attiecībā uz domāšanu par neredzamām lietām. Tas, ko es apšaubu, ir - vai šai domāšanai tiešām vienmēr būtu jābūt saistītai ar vainas apziņu? Es neesmu vērotājs no malas, visa mana dzīve, izņemot dažus pēdējos gadus, ir pagājusi visdažākā rakstura vainas apziņas zīmē, un es tagad varu teikt, ka uz vainas apziņas nevar uzbūvēt neko labu, skaistu un tīru. Tā vismaz man liekas. Tagad es domāju, ka par neredzamajām lietām var reflektēt arī tā vēsāk, bez tik briesmīgas sāpēšanas. Jo atkal - ja tas dievs patiešām ir mīlestība, nevis soģis, tad tacu viņš negrib, lai mums sāp?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk - jaunība ir sevis mocīšanas laiks, ar vecumu nāk līdzsvars. Tas, ka jaunībā ir sausmīgi jāmocās un jāgruzās, līdz pat pašnāvību taisīšanai, tas tak skaidrs, kā es to biju piemirsusi! Es patiešām ticu, ka jaunieši, kas neizdzīvo šīs eksistenciālās mokas, vēlāk nekļūst par dziļiem cilvēkiem.
Starp citu, tu esi pamanījusi, cik pārsteidzoši daudziem nosvērtiem, it kā pilnīgi normāliem pieaugušiem cilvēkiem ir jaunībā sagraizītas rokas?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tiešām, par tām vēnām.

es, nu labi,neesmu pārāk vecs, bet man ir vismaz 15 gadu mocīšanās pieredze, un varu teikt, ka kaut kādās jomās tā mocīšanās noteikti pāriet, pieaugot pašcieņai, apmierinātībai ar savu izskatu, spējai paņemt no dzīves to, ko tu vēlies, gūt panākumus, atrisināt nepatīkamas situācijas, TOMĒR tas kodols saglabājas, pieaug sajūta - visi cietokšņi ir iekaroti, un neviena iekarošana nav aizpildījusi to tukšumu de_profundis; tātad tai atbildei ir jābūt kaut kur citur.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"De profundis.." ir atbildes ievads

(Reply to this) (Parent)

es nedomāju, ka vainas apziņa ir saistīta ar Dievu. tā drīzāk ir pavisam psiholoģiska.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man atkal liekas, ka saknes ir reliģijā. Bet nu labi, es nezinu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par sevi es varu teikt, ka viss ir no bērnības; pavisam agras, no tāda vecuma, kad tu vēl savu vainu nespēj saprast un nespēj arī saprast otra cilvēka apvainošanos. es augu ģimenē, kur ļoti bieži man nesaprotamu iemeslu dēļ ar mani nesarunājās vairākas dienas vai arī regulāri močīja ar "es tā centos pa nakti šuvu tev svārciņus bet tu pirmajā dienā paņem un saplēs" vai "es tā centos lai jums būtu labi un kā tu tagad šitā man vari pateikt"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, vairāk vai mazāk jau tā ir visās ģimenēs, vismaz tā laika ģimenēs. un lielākajā daļā gimeņu arī tagad. un, piemēram, lai kā es apzināti nebūtu centusies savus bērnus no tā atbrīvot, tik un tā arī viņos esmu sējusi vainas apziņu. tomēr es atceros, ka man tā atbildība un vaina vispirms bija pret dievu ("dieviņu, kurš visu redz" - padomā, šitādu sviestu man ieaudzināja, kaut ģimene vispār nebija reliģioza!)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet kā gan citādi iemācīt bērnam, ka nedrīkst slikti darīt arī tad ja nepieķer?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot, nezinu

(Reply to this) (Parent)

nevajag mācīt, ka slikti ir tad, kad pieķer.

(man ne vienmēr sanāk, bet cenšos - nu tipa "izstāstiet, kas notika, un kopā izdomāsim, kā to vērst par labu", un nevis "bāc, nu kā jūs tā drīkstējāt izdarīt", bet "āāā, nu varējāt taču izstāstīt, nevis izlikties, ka nekas nav noticis")

(Reply to this) (Parent)

Dievs negrib. Tādā nozīmē, ka negrib neko mūsu vietā. Mūsu gruzons ir nepilnīguma auglis, urdeklis būt labiem. Tur nav nekādas Dieva gribas. Dievs saka "tev būs.. un tev nebūs.. darīt to vai nedarīt to.. lai tu būtu laimīgs savā dzīvē", un vēlāk Jaunajā derībā "lai jūs cits citu mīlētu, kā es jūs esmu mīlējis". "Nav lielākas mīlestības par šo, kad kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem." "Dariet citiem to, ko vēlaties, lai jums darītu". Dievs nesaka "es gribu, lai tev būtu labi" vai "es gribu, lai tu justos vainīgs". Gribēt labu un justies būt labam un laimīgam (vai tieši otrādi) ir dāvana un nasta, kas iedota piedzimstot. Visiem.

Ir teikts, ka tie, kas tic, tiks izglābti Pastarajā tiesā, kas var būt nodrāzta klišeja, bet var būt patiesa mistērija tiem, kas tic. Kā tas darbojas, zina tie, kas tic, bet diez vai to var aprakstīt. Tas ir kā klikšķis galvā, kad zini, ka tas, ko zini ir iestājies dēļ pašas zināšanas. Sākumā tas ir kā kluss apsolījums, kas pamazām izaudzis līdz šim periodiski pašlīdzsvarojamajam stāvoklim. Tu vēlies, lūdz (bet tā, lai notiktu vislabākajā veidā, ne tā kā tu pats iedomājies), tad notici un piepildās. Pēc tam, bieži praktizējot, tas sasummējas un izplūst tādā vienmērīgā vēlmē-paļāvībā-ticībā-lūgšanā [vai tā būtu ticības fenomenoloģija?] pat īpaši negaidot piepildīšanos, zinot, ka vari to pat nepiedzīvot, bet nepiešķirot šim apstāklim lielu nozīmi.

Par tic vai netic algu un tās zūdību. Tos, kam noslēpums būs bijis uzticēts, bet kas to nebūs spējuši apaugļot, patrieks no izglābto svētku galda (t.i. viņi savā slinkumā nemaz neieradīsies) un tā vietā ieaicinās nabaga klaidoņus no ielas (Dieva joks, vai arī sava veida taisnīgums). Tos, kas zināja kā vajag, bet klusēja un neiejaucās, tiesās smagāk par tiem, kas darīja ļaunu, to nezinādami. Tiesās visus pēc vārdiem un pēc darbiem (es te ļoti brīvi citēju, bet negribu likt atsauces, palasiet paši, zinu, ka slinkums, un vai vajag, man jau arī tāpat bija, bet tagad viss sirds atmiņā glabājas pats no sevis).

Es domāju, ka tas viss iepriekšminētais ir tā kopumā ļoti taisnīgi un ārpus reliģiskās piederības. Viena papildus lieta: "katrs saņems pēc savas ticības". Tas ir mīklainākais no apsolījumiem. Bezmaz vai pietiek ļoti gribēt tikt izglābtam un noticēt, ka ar Tevi tas notiks, un tas notiks, pat ja vēl nezini, kā tieši.

Ar labunakti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies. Un - labrīt!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labrīt arī jums! :)

(Reply to this) (Parent)

par heidegeru tas stāsts ir garāks; viņam tas obligāti bija jādara, bet man tagad slinkums stāstīt visus faktus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, ok, tos faktus es nezinu, bet es runāju vispār par to atvainošanās jēdzienu un tā pielietojumu.

(Reply to this) (Parent)

o, es par šito arī kā reiz domāju

nēnu labi, ir iespējams atvainoties par genocīdu, bet vai ir iespējams piedot genocīdu? nu, pieņemot, ka tu neesi Dievs un tā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai jautāji tiem, ko tas skāris?

(Reply to this) (Parent)

arī jūdaisma un islāma.

(Reply to this) (Parent)

es domāju, ka ir otrādāki - ka mentālu mieru var izjust tā pa īstam, ja ir tas sirdsmiers. kad es esmu nonācis un atpakaļ pie sava patiesā es un tad paskatos apkārt un redzu to, kas ir, tā, kā tas ir patiesībā. bet tas jau būtu savā ziņā svētums, kā es to saprotu. varbūt var tam tikai pietuvoties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, varbūt man viņi abi ir vienā:) protams, es neesmu idiote un negrimstu šādā stāvoklī visu laiku, tāpat zaudējos un gruzos, tu taču zini.

(Reply to this) (Parent)

Vai tu esi citāds? Vai esi pārliecināts, ka vienmēr esi labāks par citiem? Un pat, ja lielākajā daļā jautājumu tā būtu, vai tomēr nav sfēras, kurās citi ir labāki? Un vai tad reiz būtu bijuši laiki, kad visa sabiedrība ir inteliģenti apdāvināta un radoši domājoša, un dzīvo pēc patiesām, sevis izvirzītām vērtībām? Tu tam tici?

Bet labi cilvēki eksistē, viņi ir, tikai ir jāgaida. Tu viņus sastapsi, ja pats esi tāds, ja tu meklē, nenosodi un esi ar mieru gaidīt. Vajag tikai just. Zināt, ka viņi atnāks.

Starp citu, saspringums ir tevis paša vaina. Atslābsti.

(Reply to this) (Thread)

pa kurieni viņu ielaiž? pa kurieni tu viņu ielaidi? un kā tu zini, ka tas ko tu ielaidi ir tieši dievs? vai dievs ir kā putniņš, kas ieskrien pa logu? ja dieva ielaišana sevī nav ļoti konkrēta un pat racionāla, praktiska, tad, manuprāt, tādi vārdi ir tuksā gaisa tricināšana un sentimentālas noskaņas zilā vakarā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pa kurieni? es vienkārši sajūtu sevi kā visuma (vari to saukt par Dievu) daļu, tā pat enerģija vai mīlestība, kas ir visur, ir arī manī, un es ļauju tai brīvi cirkulēt pa ķermeni un tādējādi jūtu mieru. Nedomāju vairs tik ļoti par pasaulīgiem sīkumiem, nedusmojos. Tas ļauj man būt brīvai.
Un galvenais ir atrast savu saikni ar dabu, no kuras nākam un kas arī ir Dievs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas jau daudz neatšķiras no kādas ar ūdeni piesūcinātas švammes vai jūras kāposta. ja nu vienīgi šī švamme ir piesūcināta ar svēto ūdeni, tad vēl ir kāda cerība :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neizklausās īpaši smalki, bet doma jau aptuveni tāda arī ir. Tikai nezinu, vai tu spētu atšķirt svētu ūdeni no parasta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja tu neesi droša, vai tas ir svētais ūdens vai nē, tad aizej uz baznīcu pati. tur ir ūdens, kurš iesvētīts ar lūgšanu vārdiem un krusta zīmi, to tad vari nest droši mājās, dzert iekšā un tad lai riņķo pa to tavu visumu, kazi kāda laba doma prātā ienāks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es par sevi esmu pilnībā droša, par tevi gan nē. Un, ja tu vēlies bārstīt savus apvainojumus, dari to droši, mani tas patiešām ne mazākajā mērā neietekmē. Šādi tu taisi sev sliktu karmu.
Ardievu!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāpēc gan tev būtu jābūt par mani drošai? :)

(Reply to this) (Parent)

Dievu nekur nav jāielaiž. Dievs ir mīlestība. Un kad Tu ieskaties sevī, tad redzi - tā tur ir vai tās tur nav. Bet, jā, tā ir tikai mana personīgā versija.
P.S. Un lai nu kuru, bet pulkvedi jau nu gan nav jāaicina ielaist Dievu sevī.

(Reply to this) (Parent)

visi jautājumi, kurus kāds uzdod, viņš uzdod pirmkārt pats sev. un ar padomiem tas pats. par to, kas ir labs un kas nē, ir pārāk daudz ilūziju, jo kad jēzu kāds nosauca par labu, viņš atbildēja - kāpēc tu mani sauc par labu, jo neviens nav labs, tikai dievs. kā tu domā, ko viņš ar to domāja? nesaku, ka nav labu cilvēku, bet kā tu to savienotu ar šiem jēzus vārdiem, ka neviens nav labs?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es to saprotu kā labais vispārākajā pilnīguma pakāpē. Tāds, kurā nav nošķīruma starp labo un ļauno, jo jebkas ļaunais ir variēta greiza projekcija no labā (kā spogulis, kā fotogrāfija, kas ataino, kopē, bet tomēr nedzīvi un neprecīzi, reizēm pat ļoti deformēti).

Gan jaunā, gan vecā Derība ir par cilvēka salīdzināšanos ar absolūti labo, kas gan vecajā bijusi iespējama tikai praviešiem vai absolūti pazemīgajiem, bet jaunajā - caur Kristu, kurš miesā nācis, lai arī dievišķs, tomēr dēļ tā būdams daļēji nepilnīgs, jo pats arī zina un neslēpj no mācekļiem, šādi viņus samulsinot, jo katrs no viņiem jūt savu niecību pat salīdzinoties ar viņu, par nepilnīgo sevi atzīstošu.

(Reply to this) (Parent)

nu saskaņā ar B interpretāciju, kas man ir tuvākā, J šos vārdus teica tāpēc, ka viņš manīja jautājuma uzdevēja liekulību, ka viņš grib pielīst un parādīt, ka viņš ir gan bagāts bet goddevīgs un patiesi meklē Dieva valstību un grib sadzirdēt par to uzslavu.

(Reply to this) (Parent)

tas ir debīlākais komentārs kas man šajā žurnālā bijis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

manējais? :D

(Reply to this) (Parent)

jā. es to jūtu, bet par to, ka ir tie, kam ok, kas to nejūt... ko tad tur var darīt - tikai kaut kādu mākslu taisīt un lūgties, jo kādas tad cilvēkam tiesības otra dvēseli krātīt un teikt, beidz gulēt, mosties, apkārt karš. Vai tad ir tādas tiesības? Tas nežēlīgi. nevar tā. Tad tas cilvēks ļoti jāmīl un tad jābūt kopā ar viņu tai karā visu laiku. ai, bet caur mēkslu var mēģināt šito darīt, tās dvēseles "kratīt":). Jā bet tur atkal tas nesavtīgums jādabū...jā, bet es arī to jūtu. jā. Kruta pateicis polkovnik

(Reply to this) (Thread)

ai, bet vispār, lai pateicība visiem tiem, kas to dara - tipa brauc pie mums heideheriem un met tos akmeņus logā, tipa – atvainojaties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

heriem, heidegeriem:)

(Reply to this) (Parent)

Tu gribi teikt - nevienam nav tiesību citam teikt: "tev vajadzētu vismaz atvainoties?" vai kā minimums kaut ko paskaidrot par tēmu?

šī nav nekāda senilā heidehera vai jau mirušo žīdu šāvēju problēma, šī ir nenormāli aktuāla problēma in dealing with past - tas ir jautājums, kā vajadzētu izturēties, piemēram, bijušajiem čekas aģentiem, kas tepat starp mums dzīvo, jo, bļāviens, izsūtīja taču cilvēkus, vai kā vajadzētu izturēties visādiem politiķiem un viņu konsultantiem, kas pieņēma lēmumus vai pievēra acis uz kaut kādiem notikumiem un darījumiem pavisam nesenā pagātnē, nodarot nenormālu kaitējumu sabiedrībai, utt., utjp.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, es online domāju, tāpēc laikam nevar saprast, ko es saku. Bet es domāju, ka ir tiesības citam teikt un vajag teikt, un milzu pateicība tiem, kas saka. Bet tā ir milzu atbildība tam sacītājam un tur vajag daudz patiesas mīlestības un drosmes.

(Reply to this) (Parent)

es esmu laikam viens no tiem, kas nespēj ar jums dalīt šī ieraksta sāpes, jo es pat nesaprotu, par ko tieši ir runa. mani nerausta citi un viņu mānekļi, man liekas, ka basically visiem sirdī ir miers. un nemiers ir tikai par mazsvarīgo.

(Reply to this) (Thread)

tu visu esi aizmirsusi:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, cik ātri tas notiek :)

(Reply to this) (Parent)

nevaru saprast, vai te domāts, ka cilvēki to ir pazaudējuši nesen vai arī jau tad, kad iekoda ābolā. nedomāju, ka cilvēki būtu, teiksim, pēdējā gadsimta laikā kaut kā speciāli sabojājušies, drīzāk vienmēr bijuši vāji un nepilnīgi. tāpēc es ticu, ka Jēzus ir vienīgā cerība.

es arī nedomāju, ka bērnībā ir tas veselums. atceros, ka es bērnībā pārsvarā galīgi nebiju laimīga. visu laiku kaut kas nebija labi, kaut kāda nepiepildīta sajūta, un arī dusmas uz vecākiem, ka nedzīvo pareizi, turklāt es vienlaikus arī nezinu, kā ir pareizi. tagad pieaugusi jūtos daudz labāk.

palūgt spēt aizmirst