Man atkal liekas, ka saknes ir reliģijā. Bet nu labi, es nezinu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par sevi es varu teikt, ka viss ir no bērnības; pavisam agras, no tāda vecuma, kad tu vēl savu vainu nespēj saprast un nespēj arī saprast otra cilvēka apvainošanos. es augu ģimenē, kur ļoti bieži man nesaprotamu iemeslu dēļ ar mani nesarunājās vairākas dienas vai arī regulāri močīja ar "es tā centos pa nakti šuvu tev svārciņus bet tu pirmajā dienā paņem un saplēs" vai "es tā centos lai jums būtu labi un kā tu tagad šitā man vari pateikt"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, vairāk vai mazāk jau tā ir visās ģimenēs, vismaz tā laika ģimenēs. un lielākajā daļā gimeņu arī tagad. un, piemēram, lai kā es apzināti nebūtu centusies savus bērnus no tā atbrīvot, tik un tā arī viņos esmu sējusi vainas apziņu. tomēr es atceros, ka man tā atbildība un vaina vispirms bija pret dievu ("dieviņu, kurš visu redz" - padomā, šitādu sviestu man ieaudzināja, kaut ģimene vispār nebija reliģioza!)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet kā gan citādi iemācīt bērnam, ka nedrīkst slikti darīt arī tad ja nepieķer?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot, nezinu

(Reply to this) (Parent)

nevajag mācīt, ka slikti ir tad, kad pieķer.

(man ne vienmēr sanāk, bet cenšos - nu tipa "izstāstiet, kas notika, un kopā izdomāsim, kā to vērst par labu", un nevis "bāc, nu kā jūs tā drīkstējāt izdarīt", bet "āāā, nu varējāt taču izstāstīt, nevis izlikties, ka nekas nav noticis")

(Reply to this) (Parent)