|
Jul. 2nd, 2011|12:59 am |
Dievs negrib. Tādā nozīmē, ka negrib neko mūsu vietā. Mūsu gruzons ir nepilnīguma auglis, urdeklis būt labiem. Tur nav nekādas Dieva gribas. Dievs saka "tev būs.. un tev nebūs.. darīt to vai nedarīt to.. lai tu būtu laimīgs savā dzīvē", un vēlāk Jaunajā derībā "lai jūs cits citu mīlētu, kā es jūs esmu mīlējis". "Nav lielākas mīlestības par šo, kad kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem." "Dariet citiem to, ko vēlaties, lai jums darītu". Dievs nesaka "es gribu, lai tev būtu labi" vai "es gribu, lai tu justos vainīgs". Gribēt labu un justies būt labam un laimīgam (vai tieši otrādi) ir dāvana un nasta, kas iedota piedzimstot. Visiem.
Ir teikts, ka tie, kas tic, tiks izglābti Pastarajā tiesā, kas var būt nodrāzta klišeja, bet var būt patiesa mistērija tiem, kas tic. Kā tas darbojas, zina tie, kas tic, bet diez vai to var aprakstīt. Tas ir kā klikšķis galvā, kad zini, ka tas, ko zini ir iestājies dēļ pašas zināšanas. Sākumā tas ir kā kluss apsolījums, kas pamazām izaudzis līdz šim periodiski pašlīdzsvarojamajam stāvoklim. Tu vēlies, lūdz (bet tā, lai notiktu vislabākajā veidā, ne tā kā tu pats iedomājies), tad notici un piepildās. Pēc tam, bieži praktizējot, tas sasummējas un izplūst tādā vienmērīgā vēlmē-paļāvībā-ticībā-lūgšanā [vai tā būtu ticības fenomenoloģija?] pat īpaši negaidot piepildīšanos, zinot, ka vari to pat nepiedzīvot, bet nepiešķirot šim apstāklim lielu nozīmi.
Par tic vai netic algu un tās zūdību. Tos, kam noslēpums būs bijis uzticēts, bet kas to nebūs spējuši apaugļot, patrieks no izglābto svētku galda (t.i. viņi savā slinkumā nemaz neieradīsies) un tā vietā ieaicinās nabaga klaidoņus no ielas (Dieva joks, vai arī sava veida taisnīgums). Tos, kas zināja kā vajag, bet klusēja un neiejaucās, tiesās smagāk par tiem, kas darīja ļaunu, to nezinādami. Tiesās visus pēc vārdiem un pēc darbiem (es te ļoti brīvi citēju, bet negribu likt atsauces, palasiet paši, zinu, ka slinkums, un vai vajag, man jau arī tāpat bija, bet tagad viss sirds atmiņā glabājas pats no sevis).
Es domāju, ka tas viss iepriekšminētais ir tā kopumā ļoti taisnīgi un ārpus reliģiskās piederības. Viena papildus lieta: "katrs saņems pēc savas ticības". Tas ir mīklainākais no apsolījumiem. Bezmaz vai pietiek ļoti gribēt tikt izglābtam un noticēt, ka ar Tevi tas notiks, un tas notiks, pat ja vēl nezini, kā tieši.
Ar labunakti. |
|