man ir pilnīgi otrādi - domāšana par Dievu ir vienīgā, kas nomierina. eksistenciālās mokas ir tās, kas ved uz šo domu.
un es arī nekur neapgalvoju, ka Kristus ir vienīgais ceļš uz morāli atbildīgu dzīvi. jo es tā nedomāju. tas ceļš drīzāk ir - apziņas attīstība, un domāšana par neredzamām lietām ir neatņemama daļa no tās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tur es tev pilnībā piekrītu. Attiecībā uz domāšanu par neredzamām lietām. Tas, ko es apšaubu, ir - vai šai domāšanai tiešām vienmēr būtu jābūt saistītai ar vainas apziņu? Es neesmu vērotājs no malas, visa mana dzīve, izņemot dažus pēdējos gadus, ir pagājusi visdažākā rakstura vainas apziņas zīmē, un es tagad varu teikt, ka uz vainas apziņas nevar uzbūvēt neko labu, skaistu un tīru. Tā vismaz man liekas. Tagad es domāju, ka par neredzamajām lietām var reflektēt arī tā vēsāk, bez tik briesmīgas sāpēšanas. Jo atkal - ja tas dievs patiešām ir mīlestība, nevis soģis, tad tacu viņš negrib, lai mums sāp?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk - jaunība ir sevis mocīšanas laiks, ar vecumu nāk līdzsvars. Tas, ka jaunībā ir sausmīgi jāmocās un jāgruzās, līdz pat pašnāvību taisīšanai, tas tak skaidrs, kā es to biju piemirsusi! Es patiešām ticu, ka jaunieši, kas neizdzīvo šīs eksistenciālās mokas, vēlāk nekļūst par dziļiem cilvēkiem.
Starp citu, tu esi pamanījusi, cik pārsteidzoši daudziem nosvērtiem, it kā pilnīgi normāliem pieaugušiem cilvēkiem ir jaunībā sagraizītas rokas?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tiešām, par tām vēnām.

es, nu labi,neesmu pārāk vecs, bet man ir vismaz 15 gadu mocīšanās pieredze, un varu teikt, ka kaut kādās jomās tā mocīšanās noteikti pāriet, pieaugot pašcieņai, apmierinātībai ar savu izskatu, spējai paņemt no dzīves to, ko tu vēlies, gūt panākumus, atrisināt nepatīkamas situācijas, TOMĒR tas kodols saglabājas, pieaug sajūta - visi cietokšņi ir iekaroti, un neviena iekarošana nav aizpildījusi to tukšumu de_profundis; tātad tai atbildei ir jābūt kaut kur citur.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"De profundis.." ir atbildes ievads

(Reply to this) (Parent)

es nedomāju, ka vainas apziņa ir saistīta ar Dievu. tā drīzāk ir pavisam psiholoģiska.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man atkal liekas, ka saknes ir reliģijā. Bet nu labi, es nezinu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par sevi es varu teikt, ka viss ir no bērnības; pavisam agras, no tāda vecuma, kad tu vēl savu vainu nespēj saprast un nespēj arī saprast otra cilvēka apvainošanos. es augu ģimenē, kur ļoti bieži man nesaprotamu iemeslu dēļ ar mani nesarunājās vairākas dienas vai arī regulāri močīja ar "es tā centos pa nakti šuvu tev svārciņus bet tu pirmajā dienā paņem un saplēs" vai "es tā centos lai jums būtu labi un kā tu tagad šitā man vari pateikt"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, vairāk vai mazāk jau tā ir visās ģimenēs, vismaz tā laika ģimenēs. un lielākajā daļā gimeņu arī tagad. un, piemēram, lai kā es apzināti nebūtu centusies savus bērnus no tā atbrīvot, tik un tā arī viņos esmu sējusi vainas apziņu. tomēr es atceros, ka man tā atbildība un vaina vispirms bija pret dievu ("dieviņu, kurš visu redz" - padomā, šitādu sviestu man ieaudzināja, kaut ģimene vispār nebija reliģioza!)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet kā gan citādi iemācīt bērnam, ka nedrīkst slikti darīt arī tad ja nepieķer?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot, nezinu

(Reply to this) (Parent)

nevajag mācīt, ka slikti ir tad, kad pieķer.

(man ne vienmēr sanāk, bet cenšos - nu tipa "izstāstiet, kas notika, un kopā izdomāsim, kā to vērst par labu", un nevis "bāc, nu kā jūs tā drīkstējāt izdarīt", bet "āāā, nu varējāt taču izstāstīt, nevis izlikties, ka nekas nav noticis")

(Reply to this) (Parent)