Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk - jaunība ir sevis mocīšanas laiks, ar vecumu nāk līdzsvars. Tas, ka jaunībā ir sausmīgi jāmocās un jāgruzās, līdz pat pašnāvību taisīšanai, tas tak skaidrs, kā es to biju piemirsusi! Es patiešām ticu, ka jaunieši, kas neizdzīvo šīs eksistenciālās mokas, vēlāk nekļūst par dziļiem cilvēkiem.
Starp citu, tu esi pamanījusi, cik pārsteidzoši daudziem nosvērtiem, it kā pilnīgi normāliem pieaugušiem cilvēkiem ir jaunībā sagraizītas rokas?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tiešām, par tām vēnām.

es, nu labi,neesmu pārāk vecs, bet man ir vismaz 15 gadu mocīšanās pieredze, un varu teikt, ka kaut kādās jomās tā mocīšanās noteikti pāriet, pieaugot pašcieņai, apmierinātībai ar savu izskatu, spējai paņemt no dzīves to, ko tu vēlies, gūt panākumus, atrisināt nepatīkamas situācijas, TOMĒR tas kodols saglabājas, pieaug sajūta - visi cietokšņi ir iekaroti, un neviena iekarošana nav aizpildījusi to tukšumu de_profundis; tātad tai atbildei ir jābūt kaut kur citur.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"De profundis.." ir atbildes ievads

(Reply to this) (Parent)