nepatīk man, ka runā par kaut kādu vispārīgu "cilvēku", kuram nav tas un nav šitas, un to arī viņš ir pazaudējis, visa tāda sprediķošana. pietiks, ja katrs runās par sevi, tā visiem būs labāk. es, piemēram, varu gan svaigu gaisu ieelpot, gan mūziku klausities, gan Dievu un Dabu sajust kādos īpašos mirkļos. Dabu biežāk, bet man vienmēr ir licies, ka Dievs ar mani tieši caur dabu runā.

(Reply to this) (Thread)

nu labi, tad jārunā par "mums", īpaši apdalītajiem.

(Reply to this) (Parent)

bet pasaki, kāpēc vieni vislaik cieš eksistenciālas mokas, un viņiem ir obligāti vajadzīga kāda reliģija, bet citiem viss ir okej?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja? Man pēdējos pāris gadus (tb pāris gadus bez jebkāda veida reliģijas) šķiet, ka tā korelācija ir otrāda, tb reliģija izraisa eksistenciālas mokas.

Ne tā, ka tas būtu nestilīgi (eksistenciālas mokas ir ļoti stilīgas un visādi citādi dzīvi piepildošas), bet reliģija vai kāds cits supermega pasaules uzskats tiek izmantots kā šo moku/vispārējas cepšanās (un droši vien arī citādu sajūtu - nu, tur atklāsmju un harmonijas un dvēseles apziņas, vai kas nu kuram) dzinējspēks, un, jo vairāk tu sevi šajā modelī iedzīvo, jo vairāk vajag reliģiju, jo šķiet, ka citādi taču nevar, citādi taču "nav pa īstam".

Tāpat kā sievietes ar bērniem var ņerkstēt par to, ka bērni baisi nomoka, un vienlaikus brīnīties par to, kā citas sievietes var dzīvot bez bērniem, vai tad viņu dzīve nav tukša un bezjēdzīga. Bet nav taču, tāpat kā apbērnotās sievietes dzīve pirms bērniem nebija ne tukša, ne bezjēdzīga - tikai citādi iekārtota.

(Reply to this) (Parent)

jā, es arī gribētu zināt

(Reply to this) (Parent)

hmm, dievs caur dabu. daba ir stihijas - vēja māte, jūras māte. kaut kas tāds, kas nesaka konkrētus vārdus, bet rada noskaņu. it kā nomierina, bet tas ir tāds mentāls miers, nevis sirdsmiers. tie mieri jau dažādi, es tā saprotu. ka dievs nav noskaņa, bet kaut kas dziļāks un konkrētāks par noskaņu. ok, daba un tās stihijas var būt dieva ierocis. kaut kad tu arī rakstīji sleju par to, ka daba ir vienaldzīga. vai dievs var iemājot vienaldzībā? vai varbūt dievs pats ir vienaldzīgs un rada tikai skaistus skatus noskaņai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu, vai tad sirdsmiers nevar rasties caur mentālu mieru? Daba runā par mūžību un par to, ka visam un katram ir sava vieta. Jā, es saprotu, tas laikam nav kristiešu dievs, kas runā caur dabu, jo tas nerunā par pestīšanu, bet lietu kārtību.
Tu jautā, vai dievs var iemājot vienaldzībā. Es domāju - jā. Dieva mīlestība (ja nemaldos) taču ir tikai kristietības pieņēmums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Haidegers piemēram sasmērējās ar nacismu un pēc tam aizbrauca uz savu kalnu būdiņu, kur visu dzīvi bija laimīgs, samtainie pakalni viņu mierināja un govju zvaniņi, un nebija riņķī neviena, kurš viņam teiktu, ka varbūt tomēr vajag kādam kaut ko paskaidrot un atvainoties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu saki: "daba ir ļoti svarīga, bet tā neuzliek
nekādus morālus pienākumus. daba mierina katru, daba neprasa nožēlu,
daba atļauj visu." - bet es aizstāvu viedokli, ka cilvēkam pašam sev jāuzliek morāli pienākumi - un tas morāles kodekss, lai arī tradicionāli un vēsturiski sakņojas reliģijās tāpat kā, iespējams, sirdsapziņa kā tāda, tad šodien tomēr mums būtu jābūt pietiekami stipriem un gudriem, lai atskaitītos nevis kaut kādam dievam, bet sev pašiem, un paši sevi tiesātu.
un par to heiedgeru - man jau toreiz kaltenē bija par to jādomā, ka tā atvainošanās pēc otrā pasaules kara uzplaukusi kā tāda panaceja un glābiņš, it kā nu atvainošanās vispār varētu dzēst kādu grēku vai noziegumu. atvainošanās par genocīdu, ha! varbūt arī tas upuriem sniedz kaut kādu mierinājumu, bet man tas atgādina indulgences pirkšanu viduslaikos, tam vispār var nebūt nekāda sakara ar nožēlu.
vispār interesanti man liekas tas, ka caur taviem ierakstiem par šo tēmu es it kā jūtu pārliecību, ka dievs grib, lai visi cilvēki ir nelaimīgi. es maz ko jēdzu no kristietības, bet man šķiet, ka tā nevajadzētu būt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ja jau tas strādātu, ka pats sev uzliek tos morālos pienākumus, tad jau viss būtu labi. bet, skatoties uz to, "kas notiek valstī" un te man apkārt cilvēku attiecībās, ir pilnīgi skaidrs, ka nekas tāds nenotiek; valda neiegrožoti primitīvi instinkti un psiholoģiskas problēmas. tāpēc es pēdējās dienas spēlējos ar domu, ka fundamentālisms varbūt varētu sabiedŗību darīt laimīgāku.

es nebūt nedomāju, ka dievs grib, lai cilvēki ir nelaimīgi. kāpēc Tev tā šķiet? man savukāŗt šķiet ka tu visu laiku mēģini pierādīt, ka dievs nav vajadzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā tiešām ir spēlēšanās, jo es nespēju ticēt ka fundamentālisms tev būtu pieņemams - tikpat labi jau politska diktatūra.
Saki, kā sasniedzama laime, ja domāšana par dievu rada nemitīgu gruzonu, pašpārmetumus, eksistenciālas mokas? vai dievs grib. lai par viņu visu laiku domā?
Un es nemēģinu pierādīt, ka dievs nav vajadzīgs - es tikai negribu pieņemt domu, ka tie, kas netic vispār vai netic Kristum, ir zudušas dvēseles un nevar būt morāli atbildīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir pilnīgi otrādi - domāšana par Dievu ir vienīgā, kas nomierina. eksistenciālās mokas ir tās, kas ved uz šo domu.
un es arī nekur neapgalvoju, ka Kristus ir vienīgais ceļš uz morāli atbildīgu dzīvi. jo es tā nedomāju. tas ceļš drīzāk ir - apziņas attīstība, un domāšana par neredzamām lietām ir neatņemama daļa no tās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tur es tev pilnībā piekrītu. Attiecībā uz domāšanu par neredzamām lietām. Tas, ko es apšaubu, ir - vai šai domāšanai tiešām vienmēr būtu jābūt saistītai ar vainas apziņu? Es neesmu vērotājs no malas, visa mana dzīve, izņemot dažus pēdējos gadus, ir pagājusi visdažākā rakstura vainas apziņas zīmē, un es tagad varu teikt, ka uz vainas apziņas nevar uzbūvēt neko labu, skaistu un tīru. Tā vismaz man liekas. Tagad es domāju, ka par neredzamajām lietām var reflektēt arī tā vēsāk, bez tik briesmīgas sāpēšanas. Jo atkal - ja tas dievs patiešām ir mīlestība, nevis soģis, tad tacu viņš negrib, lai mums sāp?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk - jaunība ir sevis mocīšanas laiks, ar vecumu nāk līdzsvars. Tas, ka jaunībā ir sausmīgi jāmocās un jāgruzās, līdz pat pašnāvību taisīšanai, tas tak skaidrs, kā es to biju piemirsusi! Es patiešām ticu, ka jaunieši, kas neizdzīvo šīs eksistenciālās mokas, vēlāk nekļūst par dziļiem cilvēkiem.
Starp citu, tu esi pamanījusi, cik pārsteidzoši daudziem nosvērtiem, it kā pilnīgi normāliem pieaugušiem cilvēkiem ir jaunībā sagraizītas rokas?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tiešām, par tām vēnām.

es, nu labi,neesmu pārāk vecs, bet man ir vismaz 15 gadu mocīšanās pieredze, un varu teikt, ka kaut kādās jomās tā mocīšanās noteikti pāriet, pieaugot pašcieņai, apmierinātībai ar savu izskatu, spējai paņemt no dzīves to, ko tu vēlies, gūt panākumus, atrisināt nepatīkamas situācijas, TOMĒR tas kodols saglabājas, pieaug sajūta - visi cietokšņi ir iekaroti, un neviena iekarošana nav aizpildījusi to tukšumu de_profundis; tātad tai atbildei ir jābūt kaut kur citur.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"De profundis.." ir atbildes ievads

(Reply to this) (Parent)

es nedomāju, ka vainas apziņa ir saistīta ar Dievu. tā drīzāk ir pavisam psiholoģiska.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man atkal liekas, ka saknes ir reliģijā. Bet nu labi, es nezinu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par sevi es varu teikt, ka viss ir no bērnības; pavisam agras, no tāda vecuma, kad tu vēl savu vainu nespēj saprast un nespēj arī saprast otra cilvēka apvainošanos. es augu ģimenē, kur ļoti bieži man nesaprotamu iemeslu dēļ ar mani nesarunājās vairākas dienas vai arī regulāri močīja ar "es tā centos pa nakti šuvu tev svārciņus bet tu pirmajā dienā paņem un saplēs" vai "es tā centos lai jums būtu labi un kā tu tagad šitā man vari pateikt"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, vairāk vai mazāk jau tā ir visās ģimenēs, vismaz tā laika ģimenēs. un lielākajā daļā gimeņu arī tagad. un, piemēram, lai kā es apzināti nebūtu centusies savus bērnus no tā atbrīvot, tik un tā arī viņos esmu sējusi vainas apziņu. tomēr es atceros, ka man tā atbildība un vaina vispirms bija pret dievu ("dieviņu, kurš visu redz" - padomā, šitādu sviestu man ieaudzināja, kaut ģimene vispār nebija reliģioza!)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet kā gan citādi iemācīt bērnam, ka nedrīkst slikti darīt arī tad ja nepieķer?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vot, nezinu

(Reply to this) (Parent)

nevajag mācīt, ka slikti ir tad, kad pieķer.

(man ne vienmēr sanāk, bet cenšos - nu tipa "izstāstiet, kas notika, un kopā izdomāsim, kā to vērst par labu", un nevis "bāc, nu kā jūs tā drīkstējāt izdarīt", bet "āāā, nu varējāt taču izstāstīt, nevis izlikties, ka nekas nav noticis")

(Reply to this) (Parent)

Dievs negrib. Tādā nozīmē, ka negrib neko mūsu vietā. Mūsu gruzons ir nepilnīguma auglis, urdeklis būt labiem. Tur nav nekādas Dieva gribas. Dievs saka "tev būs.. un tev nebūs.. darīt to vai nedarīt to.. lai tu būtu laimīgs savā dzīvē", un vēlāk Jaunajā derībā "lai jūs cits citu mīlētu, kā es jūs esmu mīlējis". "Nav lielākas mīlestības par šo, kad kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem." "Dariet citiem to, ko vēlaties, lai jums darītu". Dievs nesaka "es gribu, lai tev būtu labi" vai "es gribu, lai tu justos vainīgs". Gribēt labu un justies būt labam un laimīgam (vai tieši otrādi) ir dāvana un nasta, kas iedota piedzimstot. Visiem.

Ir teikts, ka tie, kas tic, tiks izglābti Pastarajā tiesā, kas var būt nodrāzta klišeja, bet var būt patiesa mistērija tiem, kas tic. Kā tas darbojas, zina tie, kas tic, bet diez vai to var aprakstīt. Tas ir kā klikšķis galvā, kad zini, ka tas, ko zini ir iestājies dēļ pašas zināšanas. Sākumā tas ir kā kluss apsolījums, kas pamazām izaudzis līdz šim periodiski pašlīdzsvarojamajam stāvoklim. Tu vēlies, lūdz (bet tā, lai notiktu vislabākajā veidā, ne tā kā tu pats iedomājies), tad notici un piepildās. Pēc tam, bieži praktizējot, tas sasummējas un izplūst tādā vienmērīgā vēlmē-paļāvībā-ticībā-lūgšanā [vai tā būtu ticības fenomenoloģija?] pat īpaši negaidot piepildīšanos, zinot, ka vari to pat nepiedzīvot, bet nepiešķirot šim apstāklim lielu nozīmi.

Par tic vai netic algu un tās zūdību. Tos, kam noslēpums būs bijis uzticēts, bet kas to nebūs spējuši apaugļot, patrieks no izglābto svētku galda (t.i. viņi savā slinkumā nemaz neieradīsies) un tā vietā ieaicinās nabaga klaidoņus no ielas (Dieva joks, vai arī sava veida taisnīgums). Tos, kas zināja kā vajag, bet klusēja un neiejaucās, tiesās smagāk par tiem, kas darīja ļaunu, to nezinādami. Tiesās visus pēc vārdiem un pēc darbiem (es te ļoti brīvi citēju, bet negribu likt atsauces, palasiet paši, zinu, ka slinkums, un vai vajag, man jau arī tāpat bija, bet tagad viss sirds atmiņā glabājas pats no sevis).

Es domāju, ka tas viss iepriekšminētais ir tā kopumā ļoti taisnīgi un ārpus reliģiskās piederības. Viena papildus lieta: "katrs saņems pēc savas ticības". Tas ir mīklainākais no apsolījumiem. Bezmaz vai pietiek ļoti gribēt tikt izglābtam un noticēt, ka ar Tevi tas notiks, un tas notiks, pat ja vēl nezini, kā tieši.

Ar labunakti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies. Un - labrīt!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labrīt arī jums! :)

(Reply to this) (Parent)

par heidegeru tas stāsts ir garāks; viņam tas obligāti bija jādara, bet man tagad slinkums stāstīt visus faktus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, ok, tos faktus es nezinu, bet es runāju vispār par to atvainošanās jēdzienu un tā pielietojumu.

(Reply to this) (Parent)

o, es par šito arī kā reiz domāju

nēnu labi, ir iespējams atvainoties par genocīdu, bet vai ir iespējams piedot genocīdu? nu, pieņemot, ka tu neesi Dievs un tā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai jautāji tiem, ko tas skāris?

(Reply to this) (Parent)

arī jūdaisma un islāma.

(Reply to this) (Parent)

es domāju, ka ir otrādāki - ka mentālu mieru var izjust tā pa īstam, ja ir tas sirdsmiers. kad es esmu nonācis un atpakaļ pie sava patiesā es un tad paskatos apkārt un redzu to, kas ir, tā, kā tas ir patiesībā. bet tas jau būtu savā ziņā svētums, kā es to saprotu. varbūt var tam tikai pietuvoties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, varbūt man viņi abi ir vienā:) protams, es neesmu idiote un negrimstu šādā stāvoklī visu laiku, tāpat zaudējos un gruzos, tu taču zini.

(Reply to this) (Parent)