Ja? Man pēdējos pāris gadus (tb pāris gadus bez jebkāda veida reliģijas) šķiet, ka tā korelācija ir otrāda, tb reliģija izraisa eksistenciālas mokas.

Ne tā, ka tas būtu nestilīgi (eksistenciālas mokas ir ļoti stilīgas un visādi citādi dzīvi piepildošas), bet reliģija vai kāds cits supermega pasaules uzskats tiek izmantots kā šo moku/vispārējas cepšanās (un droši vien arī citādu sajūtu - nu, tur atklāsmju un harmonijas un dvēseles apziņas, vai kas nu kuram) dzinējspēks, un, jo vairāk tu sevi šajā modelī iedzīvo, jo vairāk vajag reliģiju, jo šķiet, ka citādi taču nevar, citādi taču "nav pa īstam".

Tāpat kā sievietes ar bērniem var ņerkstēt par to, ka bērni baisi nomoka, un vienlaikus brīnīties par to, kā citas sievietes var dzīvot bez bērniem, vai tad viņu dzīve nav tukša un bezjēdzīga. Bet nav taču, tāpat kā apbērnotās sievietes dzīve pirms bērniem nebija ne tukša, ne bezjēdzīga - tikai citādi iekārtota.

(Reply to this) (Parent)