Dīvains sapnis.. Dīvaini jau, ka divas stundas guļot vispār kādu sapni
iznāk atcerēties.
Bet šādu? Manuālis „how to do it correctly for dummies" – rokas anatomijas struktūra, sīki aprakstīta asinsrites sistēma, tās darbība, noasiņošanas procesa izjūtas, sekas, ietekme uz organismu (nu jā, „sīki aprakstīta" nozīmē
– zinu, ka „sīki aprakstīta". To, kas tieši bija rakstīts – neatceros. Visticamāk, tas sapnī nefigurēja, nav man tādu zināšanu). Tāda A4 grāmatiņa, ar divām skavām, tumši zilām diagonālām svītrām uz vāka, serifainā fontā... skaistiem burtiem divās rindkopās sarakstīts, ar melnbaltām shēmām... ehh.

Tik tālu būtu skaidrs. No kurienes šāda sapņa tematika izlīdusi vēl varētu saprast.

Un tad es tev apjautājos, vai tu piekristu runāt manās bērēs. Jo tos profesionālos izvadītājus es nevaru ciest, viņu vispārīnātās runas, ekumēniskā vārīšanās, kas mani ļoti profesonāli noved līdz neapturamām un neciešamām asaru straumēm... Negribu es citiem kaut ko tādu.

Neatceros vai piekriti. Vispār jau dīvaini... teicu jau - attiecībā uz tevi kļūst aizvien dīvaināk.



Bet vispār... dzīvē, ne sapnī runājot - kāda būtu tava reakcija, ja kāds tavs paziņa tev palūgtu, lai runā viņa bērēs?
Jā, jautājums jebkurai personai, kas vēlas atbildēt. Man vienkārši interesanti.

Lasot kārtējo pārspriedumu par gaismām tuneļa galā atcerējos sapņu sēriju, ko redzēju kādu laiku atpakaļ...

Tādi ļoti reāli.. kaut gan gandrīz visi mani sapņi ir ļoti reāli, vienīgi sižetam mēdz loģikas rituma pietrūkt. Katru reizi es biju kāds cits cilvēks, dažādu dzimumu, dažādu vecumu. Katrā sapnī es nomiru, katru reizi savādāk.... Gan tikai, lai turpinātu dzīvot tālāk - līdz pēdējam sapnim, kurā es beidzot nomiru pavisam.

Tas bija sen, atmiņā vairs palikušas tikai dažas epizodes ar laikam jau spilgtākajām emocijām... reibums, nelabums un pakāpeniska kontroles zušaana pār ķermeni un sajūtām, apziņas atslēgšanās- vēlā saulainā pēcpusdienā, vasarā, uz kaut kāda saplīsuša dīvāna kaut kādā garāžā.
Pelēkbaltas apmākušās debesis - agrs pavasaris vai vēls rudens, daudzstāvu mājas kāpņu telpa, dedzinoša sāpe lodei ieurbjoties miesā un liekot visam ķermenim salīgoties tās kustības virzienā, atsitoties pret palodzi, no kuras lobās vecā, apdrupusī krāsa.
Ziemas diena, ledaini auksts ūdens un nespēja tikt virs ledus.
Gaiša telpa, slīpiem logiem (jumtistaba?), gaiša koka mēbeles ar rotaļlietām gar sienām, un pilnīga laimes apziņa. Tas bija pēdējais.

Jā, stresa man netrūka. beidzās stress, beidzās arī sapņi par nāvi.

Testēju  "detect music now"...
Izskatās, ka pat darbojas :)

Atceros, kad šobrīd pamodos, labi atcerējos savu šīs nakts sapni. Es pat zināju kā gribu to aprakstīt, kādus secinājumus pierakstīt...

Pagāja minūtes 10 kopš pamošanās, un tas viss pagaisa... Atceros, ka bija kaut kas par krāpšanu attiecībās, par to vai tam ir nozīme, ja tas notiek tik bezemocionāli...  Bet neatceros. Pilnīgi nespēju atcerēties nevienu epizodi no sapņa...