Lasot kārtējo pārspriedumu par gaismām tuneļa galā atcerējos sapņu sēriju, ko redzēju kādu laiku atpakaļ...

Tādi ļoti reāli.. kaut gan gandrīz visi mani sapņi ir ļoti reāli, vienīgi sižetam mēdz loģikas rituma pietrūkt. Katru reizi es biju kāds cits cilvēks, dažādu dzimumu, dažādu vecumu. Katrā sapnī es nomiru, katru reizi savādāk.... Gan tikai, lai turpinātu dzīvot tālāk - līdz pēdējam sapnim, kurā es beidzot nomiru pavisam.

Tas bija sen, atmiņā vairs palikušas tikai dažas epizodes ar laikam jau spilgtākajām emocijām... reibums, nelabums un pakāpeniska kontroles zušaana pār ķermeni un sajūtām, apziņas atslēgšanās- vēlā saulainā pēcpusdienā, vasarā, uz kaut kāda saplīsuša dīvāna kaut kādā garāžā.
Pelēkbaltas apmākušās debesis - agrs pavasaris vai vēls rudens, daudzstāvu mājas kāpņu telpa, dedzinoša sāpe lodei ieurbjoties miesā un liekot visam ķermenim salīgoties tās kustības virzienā, atsitoties pret palodzi, no kuras lobās vecā, apdrupusī krāsa.
Ziemas diena, ledaini auksts ūdens un nespēja tikt virs ledus.
Gaiša telpa, slīpiem logiem (jumtistaba?), gaiša koka mēbeles ar rotaļlietām gar sienām, un pilnīga laimes apziņa. Tas bija pēdējais.

Jā, stresa man netrūka. beidzās stress, beidzās arī sapņi par nāvi.