Rambler publicējis gada kopsavilkumu par populārākajiem cilvēkiem 2004. gadā.
Pēc mekētāja rezultātiem, vai balsošanas kaut kādas - nav ne jausmas.
Heh, sīkums par pārējo, bet 9. vietā - Sergejs Lukjaņenko. Tikai vienu vietu aiz Džordža Buša popularitātes ziņā, heh.
Ehh, bet ne jau par man mīļo literatūru tauta aiz robežas pēkšņi būs sākusi interesēties... vainīga jau noteikti Filma.
Nu, tā, kas šķiet bija pagājušā gada līderis kases ienākumu ziņā iekš KF (16 000 000 $), un kuru Krievija nolēmusi izvirzīt kā savas valsts filmu Oskara "labākā ārzemju filma" kategorijai. (tur katra valsts var kādu filmu izvirzīt. Gan tikai vienu - pēc tam jau Oskara komiteja lemj, kuras piecas tiešām nominēt....)
Жил-был на свете Антон Городецкий,
Бросила жена — он грустил не по-детски.
Пришел к колдунье: А ну-ка наколдуй мне!
Легко, мой хороший, только хлопну в ладоши,
И жена вернется, от того отвернется,
И маленькая жизнь внутри нее оборвется...
Но вдруг налетели на ведьму тени,
Приведенья, говорят: "Не бывать преступленью!"
Ну что же ты, что ты потупила взор?
Сдавайся, ведьма — Ночной Дозор.
И треснул мир напополам, дымит разлом,
И льется кровь — идет война добра со злом,
И меркнет свет, в углах паук плетет узор,
По темным улицам летит Ночной Дозор.
Холодные берега - interesanta pieeja, bet kaut kas mani neaizķēra tik ļoti, kā abas iepriekšminētās...
Filma nav lielākais sviests, ko nācies redzēt, bet tā ir arī ak cik tālu no labākās filmas, ko nācies redzēt.
Vai nožēloju, ka skatījos? Noteikti nē. Vai grāmata ir labāka? Pilnīgi noteikti... kaut gan - ja autors grāmatas idejas tiešām bija domājis tā, kā tās ir parādītas filmā (un, arī Сумречний Дозор) - tad, šķiet, vaina ir manā uztverē un tieksmē saskatīt vērtīgo tur, kur tā nemaz nav.