Līst un līst... drīz jau pat māla dakstiņi šīs mājas jumtā pārstās pretoties ūdens tieksmei atrast ceļu uz to iekšpusi, piepildīt vismazākās šķirbiņas un tad... un tad jau slapjos putekļos pārvērstus aizraut sev līdz.

Kad es nokāpšu no sava trešā stāva, es nonākšu uz ielas, kuru par savu būs pasludinājusi pati Daugava, viļņojoties vairs ne pret pakāpieniem, kas līdz kuģīšiem ļauj nokāpt, bet gan tiem, kam būtu līdz četrriteņu bruģa kuģiem jānoved.

Bet kaķis manās mājās - ar ierasto "ņau" atvainosies, ka nevēlas nolekt no sava mīļā augstā piegriestu plaukta, bet paziņos, ka es vismaz varu neuztraukties, viņš tepat vien ir, viss ir kārtībā. Un tad laiski noskatīsies uz izmirkušajiem, nosalušajiem divkājiem, kas domīgi purpinot pārspriež zemgaiteņa pagraba ūdenscaurlaidības iespējas.