- 28.-Jul-2005 11:48 pm
- Tēmas:
- literature, philosophy
Un joprojaam Kards, joprojaam Enders.
"Ja kaadreiz patiesi pieveerstos religijai, tas buutu katolisms" cilveeks, kuru katolju maaciitaajs nodeevee par agnosticisma apustuli.
Bet jaa... reformaacijas draudzes kaut kaadaa diivainaa veidaa pamanaas apvienot gan prasiibu peec zinaashanaam, gan ticiibas. Esot jaasaprot, lai ticeetu, nevarot vienkaarshi "taapeec, ka viena tante teica".
A-gnostus. Zinaashanu neiespeejamiiba. Kas ticiibu ne tikai neizsleedz, bet pienjem, kaa neizbeegamu cilveeka domaashanas sastaavdalju. Varbuut trauceejoshu - bet tik un taa nenoveershamu.
Ticiibas neatkariiba no zinaashanaam. Ja tici, tad neprasi kaadeelj.
Katolisma misticisms?
Praata nepilniiba.
Iemesls pazemiibai.
Un veiksmi nesiis nevis tas plaans, kas tiek nekljuudigi izpildiits, bet tas kurshs paredz kljuudu konstateeshanas un amortizaacijas mehaanismu.
P.S. Un kad vienu darbu saliidzinu ar otru, daru to "paceliet acis no taa, paskatieties, varbuut iepatiikas arii kas labaaks" . Un nevis taadeelj, ka kvalitatiivi tie vispaar buutu saliidzinaami. Liidziibas fabulaa, protams, nenoziimee liidziigus darbus...
Tas, ka autora tekstos atspoguļojas arī autora paša dzīves uzskati - vai tie būtu reliģiski, vai reliģijai-līdzīgi ir neizbēgami - vai par to ir vērts uztraukties? Jā, tas ko mēs lasam ietekmē to , ko mēs domājam un mūsu uzskatus - bet galu galā, tas vienkārši ir ceļš pa kuru iet. Neatgriezenisks - ļoti reti.
Toties agnosticisma idejas "Runājošajā mirušo vārdā" izklāstītas pat ļoti akurāti. Ideja par to, ka tieši katoļticība šķiet vispieņemākā šeit neizskan pirmoreiz - tikai agrāk par to kaut kā neiznāca aizdomāties, sākt to analizēt.