Es dzīvoju 16. stāvu mājas pēdējā stāvā. Trepes - salīdzinoši šauras, un ne jau vairs tās jaunākās. Arī attālumi starp vienu posmu un nākamo - nu tie sāniskie - vairāk līdzinās 5stāvu māju prjektam - plaši... gana plaši, lai pa vidu varētu izkrist.
Bet no 15. un 16. stāvu tās restītes kāds sen jau ir nolauzis un aizstiepis.

Man vienmēr bail iet tur garām..

Un pilnai laimei - vēl panelis, kas kalpo par starpstāvu platformu, nav cieši pie sienas - arī tur ir centimetru 30 atstarpe (vienmēr tur tādas.. ventilācijai vai gaismai vai kam tamlīdzīgam).

Tā nu es stāvu uz starpstāvu plaformas, tiko uzkāpusi... un man ir tik sasodīti bail iet tai pāri.
Ik pa brīdim apsveru domu nomesties rāpus un tā šķērsot bailīgo vietu - bet bail, ka nogāzīšos tik un tā... tieši pietupjoties zaudēšu līdzsvaru..

Un tā riebīgā kaimiņu tante. Kas tieši šo brīdi izlēmusi par īsto, lai stāstītu man, kā pareizi trepes jāmazgā, cik bieži tas darāms... un tagad jau vēl vienu kaimiņieni sadabūjusi - stāv abas un apspriež mani, uz mani ik pa brīdim paskatoties, kaut ko gaidot.

bet es pat atbildēt vairs negribu. Tikai stāvu un bezspēkā raudu - jo es nevaru pāriet. man ir bail.

un gaidu, kad mans mīļais pārradīsies mājās, iedos man roku un uzvedīs mani augšā, tos pēdējos 9 pakāpienus līdz mājas durvīm. Bet līdz tam vēl stundas trīs.

Es stāvu un man līst asaras...