Tā laikam sauca tos dīvainos, odveidīgos radījumus ar skaisti garajām kājām...

Apbrīnoju kopš kaut kāda populārzinātniska raidījuma dziļā bērnībā - kur par viņu brīnišķīgo attieksmi pret lapsenēm stāstīja. Brīnišķīgo man, ne lapsenēm.


Dīvaina jau esmu.. Cik man bija gadi.. 6? vēl mazāk? mazliet vairāk?
Atradu vasaras vakarā vienu pavisam slābanu garkājodu gar kāpņu telpas logu skumstam. Paņēmu odu un mēģināju tam pūst virsū - lai atjēdzas. Īpaši nelīdzēja. Nezināju ko tāds ēd, bet paņēmu, aiznesu līdz skārda vannai, kurā sildījās ūdens dārza laistīšanai, noliku uz vannas malas padzerties... (jā jā, kad biju maza, biju pārliecināta, ka jebkas, kas netiek tieši nogalināts, var nomirt tikai un vienīgi no bada un slāpēm. Vecums, slimības - tas manā bērna uztverē ar nāvi nekādi nesaistījās).

Vispār jau ods nenoslīka. Pastāvēja uz vannas malas, pacēlās gaisā un aizlidoja.

Un es vēl ilgi ticēju, ka esmu izglābusi to kukaini.

Vai mana mīlestība pret zirnekļiem ir atvasinājums no šīs bērnības aizraušanās?