Ar nedaudz baiļu trīsām sirdī gaidītā Sestdiena pavadījās visai veiksmīgi. Rīts - Raķešpupās (kur bieži mēdzām pabūt pagājšvasar/ruden, bet kopš Jaunākās uzrašanās biju bijusi tikai es kopā ar Jaunāko, bet bez otras puses un Beibes)... Nu jā, mūsu todleris nav todleris, kas ilgi un prātīgi sēdēs pie galdiņa, bet vismaz pie iekšējiem galdiņiem reizē ar mums neviens nesēdēja.

Plaučolas vecākiem, kruasāns Beibei.. Un tad viņa pārsteidza, vienā brīdī ierāpjoties tēta krēslā, paņemot nazīti, dakšiņu, smuki nogriežot olu, uzbīdot uz dakšas un apēdot. (perfekto bildi izjauca naža nolaizīšana, bet hei, nevar gribēt visu). Nja, mājās viņai pagaidām tikai sviesta nazīts bija dots. Kuru viņai, protams, ļoti patīk lietot, bet šis - laikam jau dārziņa nopelns. Forši.
Tad palūdza kapiju - bet tur ātri vienojāmies, ka laikam jau vienkārši bērns grib dzert, zin, ka uz galda ir tikai kafija, tad to arī prasa. Ūdens arī derēja.
Jaunu zābaciņu iegāde - atkal, ar sadarbīgu un paklausīgu bērnu (ok, līdz brīdim, kad jāiet mājās un jāvelk kājās vecie zābaciņi). Mazmiedziņš mašīnā (un lokā ap Rīgu), tad kašķīts par vairāk negulēšanu mājās.. bet vismaz brīvprātīgs vakaramiegs daudz maz sakarīgā laikā, un tad jau ķērāmies pie filmas.

Pēc iepriekšējās dienas ne gluži rotten tomatoes augsto vērtējumu attaisnojušā Spy, vakar izvēle krita uz kaut kā pagaidām neredzēto Dr. Strangelove.

Nostalģija par nepiedzīvotu laiku un 're, pārspīlētus etniskus stereotipus tomēr var parādīt arī tā, lai skatītājam nepārņemtu kauna sajūta'. Vai tiešām tikai dēļ laika atstatuma? Bet nu šis popkultūras kanona caurums nu arī aizpildīts.

Maziņā tikmēr daudz smaida. Spēlējas ar mantiņām. Met prom bumbu un skatās, kur aizripos un kas atnesīs atpakaļ. Māk pati iedabūt mutē knupi (jo īpaši, ja māsa kārtējo reizi iespiedusi rokās). Necieš sastrēgumus (tas viņām ir kopīgs). Joprojām sajūsmā skatās uz māsu, ja māsa noveļas blakus uz paklājiņa kopā paspēlēties. Māsa arī joprojām sajūsminās par mazo māsu. Sākusi laist siekalu burbuļus. Slingā grib cītīgi vērot visu apkārtni (un iemidzināt sevi zelējot manu augšdelmu). Branču pavadīja autokrēslā/klēpī.. un pat neēda. Lai gan, ja nu prasītu, tad ēstu (un sakrustotu pirkstus, lai kāds neknipsē un neiemet bildi 'kur Rīgā paēst' vai tamlīdzīgās komūnās. Nu, vai vismaz lai es par to neuzzinu.