Nu... vismaz mākonīši uz vāka...
Nē, par videospēli man ir skaidrs. Ir pazīstams tāds ofisa planktona paveids, kas ļoti daudz apkārtējās parādības mēdz aprakstīt 'tas ir kā videospēlē' - tai skaitā, jebkuru filmu/grāmatu, kur vai nu a)varoņi patosaini runā par pasaules glābšanu un to, kā viss no viņiem atkarīgs vai b)varoņiem ir jāatrisina mīklas, jāatrod nepieciešami objekti utml (jo visas datorspēlēs 2012 taču ir kvesti, nezināji?) vai c)tiek bieži mainīta darbības norises vide.
Vai jebkura augstākminēto kombinācija.

Pievienojam faktu, ka tulkotāja ir tā pati kundze, kurai veltīts šis dedzīgais apraksts, un 'modernas' grāmatas salīdzinājums ar 'videospēli' pārsteigt pārtrauc.

Cits, ka mūsdienu Latvijā ar sf/f izteikto marginalizāciju nez vai uzraksts 'videospēle' veicina grāmatas pārodamību. Jo īpaši grāmatai, kuras galvenā vērtība ir literāras izvirtības ar valodu un literārajām normām, nevis tādas muļķības kā sižets vai varoņi.

saki, jālasa?
Es šobrīd esmu iegrimusi literārā mazohismā ar Vanity Fair. Ak, valoda, valodiņa, labi vēl, ka RIX nopirku Jēlas izdevumu ar skaidrojumiem. Pretējā gadījumā varētu periodiski galvu pret stenderi dauzīt.

Šobrīd bezbailīgi rekomendēu tikai tiem, kas ir sajūsmā par Danu Simmonsu (un vēlams, ne tikai Hyperionu, bet arī Illium.) Pārējiem... Ok, grāmata, kas droši vien raksturo pašreizējo zeitgeist - tīri no tāda viedokļa varbūt vērtīgi palasīt.

Par pašu grāmatu...

6 nesaistīti un atsevišķi ņemot ne īpaši novatoriski un ne īpaši labi stāsti dažādos laikmetos.

Spēle ar valodas evolūciju (vecajiem pielasot arhaiskus vārdus, nākotnes periodiem projicējot tālāko valodas attīstību) - tik traki kā Vanity Fair gluži nebūs, bet nu Kindla iebūvētā oksfordas skaidrojošā tika pielietota, ar visu to, ka vienu brīdi it kā 19.gadsimta novelistus lasījos. Iebūvētais 'pārtulko no ka šito teikumu no franču/sāņu' arī neskādēja. (Ir otrā plāna tēls, kas pusi attiecīgā stāsta runā gandrīz ekskluzīvi franciski. Spāniski tur tā, sīki izsaukumi, jēgu var mēģināt uzminēt. Par laimi nonākot pie korejiešiem konsekvence netiek ieturēta.)

Katra perioda stāstelis saņem ne tikai īpašu attieksmi pret leksiku, bet pie tam ir arī veidots kā konkrētam, atšķirīgam žanram piederošs. Ir ceļojuma stāsts(=Žila Verna ēra), ir stāsts par mazliet augstdzimušāku sabiedrību, nekā mūsējā (par laimi gan 20. sākums nevis 19... neesmu tādu literatūru gana lasījusi, lai izvilktu kādu autoru piemēram), pēc tam 'trilleris' par 'indivīds pret ļauno korporāciju (=Džons Grišems), tad variācija par sociālo komentāru ar bojevika un melnā humora pieskaņu (autoru salīdzinājumam nepiesaukšu, bet tādu gabalu ir daudz), tad distopiskais futūrisms (prasās jau Harisonu piesaugt, acīmredzamu iemeslu dēļ, bet gandrīz vai gribētos likt Wonderful Sky.. bija tāda korejiešu anime), un tad beigās postapokaliptiskais 'nezinam, ar kādiem ieročiem cīnīsies 3. pasaules karā, bet ceturtais būs ar arbaletiem un vālēm' gabals'. Nē, nekāda 3. kara nav, viņi to tā dabīgi, pakāpeniski, bet rezultāts ir tāds pats.

Nosacīti labāks par pārējiem ir 5. gabals. Potenciāls ir pirmajam. 4. un 3. ir pārāk aprauti, 2. ir ne gluži manā gaumē, 6. ir gluži vienkārši vājš.
Ja kāds nepatīk, godīgi sakot droši šķir pāri uz nākamā stāsta gabalu, uztvert notiekošo tas netraucēs.