Manšķiet, ka ir vaidzīgs (nu labi, nau vaidzīgs, bet hipotētiski) kaut kas tāds, ko nevar piedot un tu zini, ka nekad nevarēsi, lai zinātu, ka viss pārējais ir piedošana. | |
Un uzrakt kādu īpaši objektīvi briesmīgu no 'bet es jau saprotu un nedusmojos' kaudzes tikai šādai vajadzībai? Sveika, starp citu, sen nerunātā :) . | |
Nēnu To, Ko Es Nepiedošu, es arī vismaz teorētiski saprotu (lai arī mani pašu šitā saprašana šausmina) un nedusmojos ar domu "nekrāju sevī dusmas". Bet tas i kautkas liels un auksts un dzelžains iekšā, kas liek man domāt, ka neesmu piedevusi un nepiedošu. A var arī piedot un dusmoties (man šķiet, ka es vienmēr ar T. tā daru, sadusmojos un piedodu, un turpinu dusmoties, lai nebūtu te memļaks kautkāds :D) un nesaprast, bet piedot (bērna cunduri reizēm ir visai mistiskas dabas). | |
Nē, nē, tieši tāda tā saprašana jau bieži vien arī ir 'bērna cunduri vien'.... Bet jā, šķiet, ka kaut ko fundamentālu es tajā visā saprast nespēju. (Un pat ja tā ir tikai iedomāšanās, ka bez saprastā, tur jābūt vēl kaut kam - arī tā šim gadījumam ir gana _fundamantāla_ nesaprašana.) | |