Nēnu To, Ko Es Nepiedošu, es arī vismaz teorētiski saprotu (lai arī mani pašu šitā saprašana šausmina) un nedusmojos ar domu "nekrāju sevī dusmas". Bet tas i kautkas liels un auksts un dzelžains iekšā, kas liek man domāt, ka neesmu piedevusi un nepiedošu.

A var arī piedot un dusmoties (man šķiet, ka es vienmēr ar T. tā daru, sadusmojos un piedodu, un turpinu dusmoties, lai nebūtu te memļaks kautkāds :D) un nesaprast, bet piedot (bērna cunduri reizēm ir visai mistiskas dabas).