Nav jau ļoti daudz iemeslu šamo mīlēt.

Ieraduma laušanai vajag ko vairāk, par iemeslu mīlēt trūkumu.

Dikti mīli visus savus ģimenes locekļus, kolēģus un kaimiņus?

Mhm, psīcholōģiski pareizi laikam būtu teikt, ka mēs uz valsti projicējam to, ka nemīlam paši sevi.

Bet citādi - nedomāju, ka ir baigi jāienīst valsts vai zeme, lai brauktu prom. Valsti/zemi taču var arī no attāluma mīlēt, nav jau sieva :)

Nevajag jau mīlēt.

Bet nē, nevar no attāluma, tas ir pārāk atrauti no esošās vides.

Tas, ka tieši tik pat labi attālināties var arī uz vietas dzīvojot jau cits jautājums.

Kāpēc uzreiz ienīstam? Varbūt tur citur vienkārši patīk labāk? ;)

Lai šķirtos tomēr jābūt naidam.

Man nav naida, bet es šķīros. Apnikums gan bija.

nē. lielāks jebkā pamešanas/atstāšanas iemesls ir vienaldzība. mīlestība/naids tomēr ir saites/saikne.

Jo tas vienkārši ir vieglāk.

neienīstam.

un ja tomēr - vaina nav LV.

Man, piemēram, sava veida dusmu uzdzina, arī nezkāpēc pēdējā laikā uzpeldējusī "ziņa", ka Īrijā nopelnītais ir jādeklarē Latvijā VID, un jāmaksā nodokļu starpība. + vēl visā šai sakarā, ka jā dzīvo ārpus Latvijas valsts ilgāk par 6 mēnešiem, par to ir jāziņo Pilsonības un Imigrācijas dienestā. + pavisam nesen, ap jauno gadu kārtoju izsaukumu uz Latviju divām Kazahstānas pilsonēm. Teorētiski viņām iespējams uzturēties Latvijā pat 90 dienas gadā. Ierēdne aiz lodziņa, tajā pašā Pilsonības un Imigrācijas dienestā, kā lielu žēlastību atļāva viņām te atbraukt uz 23 dienām, ar vienu pamatojumu: "Vairāk viņām te nav ko darīt.".

Nē, es visu saprotu, kārtibai jābūt. Ja jau es tiešām esmu saskaitīta jau kopš dzimšanas, tad nu jā, kaut kur braucot uz ilgu laiku, man par to būtu jāpasaka. Nu, kā mammai, sak, neuztruacies, es aizbraucu. Vari plānot savus izdevumus, nerēķinoties ar mani. Es pat varētu saprast, ka ir jāsamaksā nodokļa starpība, nu arī kā mammai, jā, - es biju prom, bet rekur Tev līdzekļi, kas Tev no manis pienāktos, ja es dzīvotu ar Tevi kopā. Tas nekas, ka es vairs nelietoju Tavus palagus, un neguļu Tavā gultā, Tev pienākas, un tiks citiem Taviem bērniem. Un norijot personīgo rūgtumu, pieņemt, ka mani un manus līdzcilvēkus, mēģina aizsargāt no briesmīgiem iebraucējiem no Kazahstānas, nu arī kā mamma neļauj draudzēties ar sliktajiem kaimiņu bērniem un nākt ciemos, un visu izēst. Es to visu varu saprast. Bet tā mamma, pret kuru man ir pienākumi, un kura mani ļoti stingri audzina, viņa mani nemīl, viņa ir dikti aizņemta ar savām darīšanām, ar draudzēšanos ar citām mammām, un tā. Bērniem tiek atmest tikai pa druskām, un arī pēc principa, ka labāk dzīvo stiprākie un nekaunīgākie bērni, kuriem pietiek spēka izkarot laiku sev un ierāpties klēpī, nevis visi bērni. No otras puses, viņa nav arī nekāda dzērājmamma. Viņa cenšas būt kā visas mammas.