nesavaldāma

Mums iet tā kā nu iet cilvēkiem, kad viens ir ļoti ieinteresēts un mīlīgs, bet otram pavisam citas lietas galvā. Es teicu lietas nevis citi jaunieši, hehe. Atkal viens weekend, kad man neļauj atpūsties. Kad dzīvosim kopā, tad vismaz weekendi būs mani. Tomēr ļoti patīk būt pašai sava laika pavēlniecei.

Vispār, man agrāk likās, ka nekādas emocijas nevajag turēt sevī un visu vajag izpaust. Īpaši attiecībās. Visu, kas uz sirds bija, to visu vajadzēja teikt - labu vai ne-tik-labu. Ja man likās, ka mīlu bez gala, tad tā arī teicu. Ja likās, ka balss tonis otram pārāk aizvainojošs, metu lūpu un teicu, ka nepatīk. Ja likās, ka tukšums iekšās, tad arī to teicu. Visu ko teicu. Likās, ka noslēpumiem nav vietas attiecībās. Tagad es Puikam nestāstu ne tikai to, ka darba pusdienlaikā ar kolēģiem mēdzam aizšmaukt pāri ielai uz pabu, bet nestāstu arī to, ka vakar viņš mani pamatīgi nokaitināja. Priekš kam man bojāt noskaņojumu viņam un pēc tam arī sev, taisnojoties kā tieši viņš mani ir nokaitinājis? Mīli mani tādu, kāda es esmu, filozofija iet tikai tik tālu...

Stju man vakar teica, ka esot mani all figured out. Ka es esot clever lady un man esot tikai viens weakness (ar galvu neuzkrītoši mājot Puikas virzienā). Es kautrējos un teicu, ka diezin vai tā nu tagad ir. Bet viņš likās pārliecināts. Nekā nespēju viņam daudz pretoties, viņš tik mīlīgi atgādina manu tēvu, kad viņam ir labs noskaņojums. Mans tēvs arī māk būt jokdaris un mīlīgs.

Kad mēs ar Puiku palikām divatā, tad gandrīz sakašķējāmies.

Pa nakti murgoju, ka publiski uzriikoju Puikam skandaalu. Tad pazinjoju, ka viss ir cauri un baigi gaaju prom, cereedama, ka man skries pakalj. Bet neskreeja. Tad es gaaju pie vinja maates luugties, lai mani njem atpakalj. Viss kaa agraak jutos.

Gribēju uzrakstīt, ko es domāju par cilvēkiem, kuri ir kopā gadiem, bet dzīvo krietnā attālumā viens no otra. Uzrakstīju un nodzēsu. Kāda man daļa bāzties tādās attiecībās. Pateikšu tikai to - es tā nevarētu.

Vai kaut kā tā. Es esmu Kristu nepareizi nosaukusi. Kristam īstenībā vajadzētu būt citam puikam, ar kuru es ilgi un dikti cerējos, kamēr uzzināju, ka mana tuva draudzene viņu jau ar māti paguvusi iepazīstināt. Tam, kuru es esmu te par Kristu nosaukusi, tam īstenībā vajadzētu citu vārdiņu ieviest. Un to es atcerējos tikai šodien.

Kad es tomēr aizmigu vēlreiz, man atkal sapņi rādījās... Uzmini nu! Tie paši - mr.T un Krists. Modos augšā ik pa brīdim, lai nomainītu sapni, bet viņi nāca atpakaļ mani vajāt. Drīz jāiet satikt Buņģieris. Remember, remember, jaunā dzīve, ja?

Pēdējos gadus nedomāju vairs daudz par to, kā būtu bijis, ja būtu bijis. Bet kaut kas nesaprotams žņaudzas laiku pa laikam. Kaut kas nepārdzīvots, neizdzīvots. Neatrasts. Es pat domāju, ka mr.T tam vairs ir tikai simbols nevis galvenais varonis. Un es nezinu, kur man likties, kad tas notiek atkal un atkal. No tā neko taču nevar iemācīties. Tikai gulēt un stulbi blenzt griestos. Vai spamot cibā. Un likties nekur.

Un es atkal esmu maziņa, jauniņa, nepieredzējusi. Tikai nogurusi. Ar katru reizi arvien vairāk un vairāk nogurusi.

Jau kādu stundu kā neguļu. Pamodos no tā, ka sapnī bija mr.T un Krists. Mēs lauzāmies cauri džungļiem kopā. Lai apsēstos būdiņā, grauztu riekstus, skatītos logā uz neīstām ainavām, kas plūda kā iebūvēts kino. Pēc tam, kad man bija bijis sirdi plosošs kaisles moments ar mr.T, viņš apsēdās atkal un teica, ka viņam esot maz laika palicis šajā valstī. Viņš turpināja sēdēt, nekur nesteigties un neko neplānot, bet teikt man, ka viņam esot par maz laika. Es nesapratu, par maz laika kam tieši - man? Sev? Būdiņai? Kristam? Pasaulei? Es taču negribēju viņu vairs paturēt sev, tikai mazliet iekrist atpakaļ Tajā Sajūtu Pasaulē. Un Krists uz mani skatījās ar lielām, gandrīz pārmetošām acīm. Kaut kur pa vidu man bija arī sirdi plosošs kaislīgs mirklis arī ar Kristu, kuru es reāli dzīvē pazīstu krietni ilgāk nekā mr.T. Brīžiem man gribējās, lai mr.T skrien prom un atstāj mūs ar Kristu šajā romantiskajā nekurienes nostūrī, izbaudīt kā saules stari nožāvē lietus lāses no lapām džungļu vidū. Brīžiem man iekšas griezās otrādi, cik ļoti gribējās gandrīz vai lūgt mr.T ļaut vēlreiz iekosties nolādētajā ābolā.

Un kā lai paguļ, kad visu laiku vai nu sirdi plosa, iekšas griežas, naži mugurā un daudznozīmīgi acu skatieni sapņos jāsajūt. Sēžu gultā, klausos modinātāja skaņās un žāvājos. Pati nezinu, ko gribu. Kristu es vienmēr esmu gribējusi. Pa kluso tā. Ilgi, ilgi, gadiem. Bet, kad uzradās mr.T, tad kļuva skaidrs, ka tas nekad vairs nenotiks. Bet tad es gulēju un prātoju par to, ka mr.T jau sen vairs nav tas cilvēks, kuru es tik ļoti gribēju agrāk. Gribu pa sapņiem. Viņš jau ir cits. Bet ko tad manām grozāmajām iekšām var pavēlēt. Ka tik sagriezties un traucēt man gulēt.

Ar Apps viss sanāca lieliski. Parunājām, pabildējāmies, papīpējām gudri. Un es aiztinos īstajā mirklī. Sapratu, ka nav vairs man ar viņu tas ļoti labi vairs. Nu i miers mājās. Toties ar Bunģieri pirmdien laikam iešu dzert. Tas varētu būt labi. Bet arī tas būs godīgi un labiņi. Nekādu izvirtību.