nesavaldāma

Šodien biju uz Shepperds Bush Westfield. Āāāāā! Nopirku tikai vienu un lētu kleitiņu. Apgramstīju Daudz dārgas un skaistas kleitiņas. Un ne tikai. Steidzami vajag pelnīt vairāk.

Kas jocīgi - kurpes gan nevienas tā īsti sirdī neiekrita.

Es zinu, ka tas izklausīsies riktīgi tizli, bet reizēm liekas, ka mans svara pieaugums ir no psiholoģiskām pārmaiņām. No tā, ka esmu sākusi sevi paturēt sevī, nevis visu paust uz āru. Agrāk ticēju tam, ka neko neturēt sevī, nekam neļaut sevi grauzt. Šajās dienās (gados) esmu noslēpumu, domu, viedokļu, sapņu, sāpju un visa kā cita pārpilna un sagrauzta. Nav vairs tā, ka varētu atļauties visu, visu izlādēt uz āru. Nav man vairs tas vecums, kad tas šķistu cute un adorable. Nē, es taču esmu pieaugusi sieviete (nu, pēc idejas).

Bet velns viņu zina, kā tur īsti ir. So far visas manas teorijas par svaru ir bijušas kļūdainas.

Jau sniedzos pēc maka, lai izvilktu kredītkarti kārtējam spontānajam pirkumam, bet tad attapos. Kāpēc taisos pirkt kaut ko, kas man puslīdz patīk, ja jau vairākas dienas nepērku to, kas man tiešām patīk!

Labāk mierīgi uzlakošu sev nagus atkal tajā pašā krāsā un tad iešu meklēt kafiju. Es zinu, ka Skinny Bitch ir pret kafiju, bet man dikti kārojas un teorētiski mājās vajadzētu būt. Tikai trauks, kurā var labi ietaisīt kaudzi kafijas, gan laikam nav.

Ir kaut kas, ko man ļoti gribas pēdējā laikā. Tā nav ne kleita, ne nagulaka, ne kurpes. Kaut kas... Netverams.

Ir kaut kas, ko esmu saņēmusi pēdējā laikā. Tā nav ne kleita, ne nagulaka, ne kurpes. Kaut kas... Skaists.

Vai tas ir normāli, ka mani pēkšņi tik ļoti interesē šīs nagulietas un šajā piedāvājumā gribas izvēlēties dārgāko mix? Tik daudz krāsiņu un vispār. Kaut arī es jau 3 nedēļas lakoju nagus tikai šajā krāsā. (Tas, starp citu, ir man netipiski, jo parasti esmu izteikti pret sarkaniem nagiem.)

Bet, kad ieeju fiziski veikalā un sāku skatīties nagulakas, (tās gan nav no Nails Inc, bet tomēr) visas krāsas riebjas un viss liekas naudas izmešana.

Šajā weekend laikam beidzot sapratu, kāpēc man tie latviešu vīrieši likās tik nesaprotami pagājušogad. Dzīvojot te, esmu pieradusi un iemanījusies sarunāties ne-tieši. Nu, runāt tieši ar cilvēku, bet lietot ne tiešas frāzes un izteicienus. Runāt tādā roundabout way nevis vienkārši pateikt, kas uz sirds. Tādas tiešākas sirds sarunas esmu sākusi vērtēt īpaši augstu, jo tās ir tik reti.

Uztvert mājienus gan tā līdz galam vēl neesmu iemācījusies.

Kontinents kļuvis svešs un līdz ar to arī interesants.

Es esmu ar tālskati nākotnē. Tikai asums nav noregulēts - neko nevar saprast.

No player es kļuvu par loner.

Ja Mr.H novērš manas domas no darba ar dažādām piezīmītēm un mazliet koķetām jautrībām, tad Motociklists manas domas no darba novērš pat tad, kad es runāju par darbu. Bet tas viss normāli. Mazie prieciņi, tā teikt.

Šodien ir aizdomas, ka exPuika feisbukā cenšas pievienot visus vīriešu dzimtes draudziņus, kuri man uzrodas. Tiešām gribas viņu izlamāt.