Viena no lietām, kas 'kaut kad vajag pamēģināt' sarakstā karājas jau biš pirms astoņpadsmitās dzimšansdienas (pirms kuras to, afaik, vienkāršineļauj) - bet vienmēr jau kaut kā atrunas izrādījās gana spēcīgas, lai tā arī neaizietu.

Tāds telefona zvaniņš 'klau, ir te tāda lieta, nevari palīdzēt' kā reiz pirms brīvas dienas, kurā tāpat lāga nav ko darīt trāpīja īstajā vietā. Galu galā, kāpēc lai tieši šī nebūtu īstā diena nepiedzīvotajam piedzīvojumam. Un ja vēl kādam kaut cik sataustāmo cilvēku lokā no tā kāds labums tiek.

Ierasties tur gana laicīgi ir labi - reģistrācija, jo īpaši ja procedūra konkētas personas labā domāta, ir gana ilga. "Au" pie pirkstā iegriešanas un atjokojiens 'citādi jau pie tām četrām lāsām netikt' (Nu jā. Neesmu rasbainieks, par manu asinsgrupu dažādi analīžu veicēji iet un izkauties savā starpā nav jāsūta. A+.)

Konstanta pārjautāšana 'kā jūties, vai viss labi', ko vienā brīdī plūstoši nomaina 'tiešām bez pārmaiņām, ja?'. Bet klau, nu kā nošķirt, vai tiešām ir kas, kam vērts uzmanību pievērst, kur nu vēl saprast, kā to īsti aprakstīt, lai pareizi arī saprastu?

Interesanti skatīties uz sarkano trubiņu. Un dīvaini, ka uztvert to melnsarkano, maisiņā ritošu par kaut kādu sevis daļu nekādi neiznāk. Tik tāds viegls pārsteigums, kad caurulīte, kas analīzes ņemot viegli gar apakšdelmu nobraucas, izrādās pavisam silta. Nu jā, silta, asinis taču svaigas, kādai tad vēl tai būt.

Heh, bet interesants piedzīvojums kopumā. Visnotaļ interesants.