Viens skatiens zem lietussarga.
It kā atpazīstamas tumšas acis un divas melnas bizes...
Īsa doma, pirms acīmtiek vārds piemeklēts.
Un viltīgs smaids iezogas sejā - es acis atpazīstu, tās, pat uz mirkli manās ieskatīdamās, mani nē.
Reizēm ir labi būt neatpazītai. Nekļūdos tak,
dzeina, ne tā?
Pie 6. tramvaja galapunkta bish peec pusseptinjiem laikam. Piestaav tev shitie tumshie mati, starp citu :P Nez, aciim vairaak fokusee uzmaniibu vai, bet taads speeciigs, labs iespaids.