Viens skatiens zem lietussarga.
It kā atpazīstamas tumšas acis un divas melnas bizes...
Īsa doma, pirms acīmtiek vārds piemeklēts.
Un viltīgs smaids iezogas sejā - es acis atpazīstu, tās, pat uz mirkli manās ieskatīdamās, mani nē.
Reizēm ir labi būt neatpazītai. Nekļūdos tak, dzeina, ne tā?