Es pamodos katedrālē, izstiepusies pār ledainiem grīdas akmeņiem, kas mana ķermeņa siltumu atteicās atzīt par savējo.
Pamodos un raudāju ar to izmisīgo aizrautību, kas iespējama vienīgi sapņos, kad sāpi var izraudāt nenoslīkstot savās asarās, nenosmokot savās elsās, kad sūrstošas acis un sāpoša rīkle neliek apstāties, pirms asaras nav aizskalojušas sāpi.
Tomēr acis izraudāt sausas var pat sapņos. Kad asaras atteicās paklausīt, es ļāvu raudāt savām rokām, un tās paklausīja, guldzošām sarkanām straumēm, vien neskaidrā atmiņā par skalpeļa šaurāko virsmu. Īstajam aparātiņam pietiek ar astoņām, komats, sešām sekundēm, saki? Nebaidies, dzīvē laika ir vairāk. Un Sapnī? Sapnī tu kļūsti par avotu upei, un pat tad nekas nemainās. Tīras asaras, biezas asinis, ķīseļa upes piena krastos?
Katedrāle iezvanīja savu rītu, un spokaini stāvi sāka aizpildīt tās arkainās tukšaines.
"Tu taču neesi no ticīgajiem?" jautāja viltus priesteris. "Vai kaut ko vēlējies?" piebilda aizgriežoties atbildi nepagaidījis.
Es reti mēdzu teikt, ko tiešām vēlos.
Vēl retāk vēlos, ko pasaku.
Piecēlos un devos prom. "Drēbes varbūt? Tev drēbes nevajadzēja?" Es skumji pasmaidīju, aizmirstot, ka smaids nespēj ļaut saprast: "Ne jau tur, kur es dodos". Un kā paskaidrot, ka drēbes nēsāju vien, lai viņiem ļautu ērtāk justies un ne līdz viņu ērtībām man šobrīd?
Es ielecu savā siltajā upē un vēlēju tai nest mani prom, ja reiz šķīstītavā vien ticīgajiem vieta, kas nekautrējas spēlēt derības ar pašuzskatītajiem visvarenajiem. Pagriesties un aiziet esmu apguvusi labi.
Pirms pusotra tūkstoša gadu, vien pusgadsimtu atmetot, iebruka Haga Sofia jumts. Runā, ka zemestrīce un pārlieka steiga Justiniāna imērpijas kroņa dārgumu pabeidzot vainojamas.
Zinu, kā ir pareizi.