Spēja uzticēties ir ļoti trausls radījums. No tiem, kas saprāta dresūrai tā īsti nemaz nepadodas.
Un neskaidri nevienlīdzīga nasta. Vai smagāk ir uzticēties, vai tomēr klausīties un caur savu pieredzi emocijas mimikrēt mēģināt?
Ir labi spēt uzticēties tā, ka mieles nepaliek - bet tikai, kamēr pieņem, ka mieļu neesamība nejauša, nevis uzmanīgi un saudzīgi izveidota. Ne visi jautājumi grib atbildes.
Ne visus ir vērts uzdot.
Man daudz vieglāk ir uzticēties, jo uzticoties es riskēju tikai ar sevi. Un tas neliekas pārāk bīstami, nezinu, kādēļ. Tas ir, ja arī atklāju tikai par sevi. Ja par citu - tad gan. Pat uzticoties tam, kam to uztici.
Bet no klausīšanās man mēdz būt bail. Klausīšanās ir ļoti, ļoti liela atbildība, un nekad nevar zināt, vai kaut kas no iedotā neizkritīs no rokām.