---
Recent Entries 
4th-Feb-2008 10:40 pm
man ir grūti
un kādu laiku vēl būs
bet tas, kas šķīra
pamodināja mūs
varbūt tie asni
kuri vēl snauda
varbūt tiem tagad
būs jauna jauda
un, kad tie ziedēs
es slavēšu tevi
ka tu man toreiz
brīvību devi
31st-Jan-2008 09:18 pm
---

šauras ir tās kalnu takas

kuras mūsu solī krīt

divi nevar vienu ceļu

pēdu pēdā iemīdīt



vai būs jācērt jaunas kāpnes

vai tās nāks, kā atnāk rīts

tā kā upe un kā smiekli

kopā augšup iesvētīt



kāds ir ceļš, ko zvaigznes saka

kāds ir tas, ko tava sirds

un tas viens, ko Viņš ir lēmis

vienīgais, kas neizirst



solis solī, doma domā

uz to sauli, kas vēl dzimst

un kad es tur aizcīnīšu

vai mēs nebūsim jau cits?



reiz pat likās, nekā nava

tikai karstums sažņaudzīts

kuru iesēt lāpas matos

un tad redzēt, kā tā spīd



ka varbūt viss tikai māņi

ka es nezinu, kas īsts

un kad uzlīs baltā gaisma

visas sāpes atrisīs



dod man savu roku drošu

blakus soļi, tuvu plecs

visi ceļi ved uz smaili

mūžīgs ceļš, bez laika vecs
26th-Jan-2008 12:34 am
atlikt tālāk savu sapni
spārniem lai ir gana telpas
palaist vaļā tavu roku
lai mums pietiek abiem elpas
saule, saule, vadi mani
tumšs ir mežs un klusi zvani
zema sirds un purva mala
zudis viss un nav tam gala
atlauz, gaisma, manu čaulu
lai es uzaustu pret rītu
un kad tu tad pretī nāktu
es vairs tevi nemaitātu
16th-Jan-2008 07:46 pm - ---
Tas bija trešajā dienā. Mēs sēdējām smilšaini un noguruši, es biju pārpildīta romantikas, smidzināja lietus, bija jau tumšs, un viņš teica: „Jūti, cik tas vēl ir tālu?" Es nejutu un nesapratu; tajā dienā es viņā iemīlējos.
Bet tas ir tālu. Joprojām ļoti tālu, par spīti daudzajiem košajiem viendienas ziediem un tās pašas dienas augļiem vai varbūt mazliet ilgākiem, smaržām - koks aug pamazām, un dažreiz liekas, ka neaug, ka sen ir nokaltis vai sadedzināts malkā, ka nekas nav bijis īsts un nekas nav lemts.
Un tad, tai brīdī, kad pasaki: bet varbūt nav? Varbūt tiešām nav? Vai tajā brīdī būtu jāmirst, kaut kam?
Un savādi tā. Ka nekad nav bijis tik viegli tevi domāt, un es nesaprotu, kāpēc tā.
Bet tas laikam ir uz labu. Jo ir gaišāk. Varbūt beidzot sāku redzēt, ne tikai skatīties.
5th-Jan-2008 04:06 pm
Apvāršņi nedod apjēgsmi, tie dod jaunu perspektīvu. Horizontāle ir bezgalīga (vai vertikāle nav?) un tikai iluzori bagātinoša. Jauns pamats var būt šķirtne. Es varu palaist garām vistuvāko uz savu galvu piesavinātā personīgajā kvestā. Bet tā ir tikai daļa patiesības.
5th-Jan-2008 04:01 pm - ?
Sieviete skatās uz vīrieti, vīrietis skatās uz priekšu.
19th-Dec-2007 09:59 am - ---
- Tu esi slazds vai spārni?
16th-Dec-2007 01:01 am
Nevajag jau nemaz tik daudz, lai nonāktu tai stāvoklī, kad ar katru šūniņu jūti - ir. Ir tā īstā sajūta, piepildītā. Tas ir citādāk kā pēc slāpēm, tur it kā ir mazāk kaifa, un tomēr tik pilnīga puzles gabaliņu salikšanās.
Varbūt tā ir nepašpietiekamība? Vajadzība dzirdēt virzienu? No otra, ne sevis? Bet tik pilnīga.
12th-Dec-2007 06:42 pm - new again
Jāteic, man patīk saplīsuši baloni, pat ja pirmais pēc viņiem ir ērkšķu krūms. Bet pēc tam nāk zaļās pļavas vai vismaz kaut kas līdzīgs. Būtībā varētu svinēt (atkalpie)dzimšanas dienu un/vai tubrālību. Nāvi jau nesvin, kaut arī tas izriet tieši no viņas. Par šoka stāvokļa tukšumu un pārkairinātiem nerviem, protams, neviens nebrīdināja, bet tādi jau viņi ir. Saprāts tomēr neapšaubāmi ir laba lieta, un jaunā telpa sniedz jaunas, patiesi abpusēji jaukas kustības iespējas.
29th-Nov-2007 02:38 pm
Jo vispār jau tās īsti svarīgās lietas nevar tikt atņemtas, nu tās, kas tiešām. Viņa mēdz tikt izaicinātas, attālinātas un pat pazemotas reizēm, lai neapaug ar jūtelībām un mēsliem un tamlīdzīgi, bet fonā viņas aug, ja ir tā vērtas, ilgi, ilgi, ka tu viņas aizmirsti un vairs neilgojies pēc viņām un nežēlojies tur, kur viņas bija un vairs nav vai nekad nav bijušas, un tad kādā jauka dienā, pavisam negaidītas, viņas piedzimst un tad tu vai apraudies par tādu dāvanu nez no kurienes un nez par ko.
This page was loaded Jun 21st 2018, 3:31 am GMT.