Nevajag jau nemaz tik daudz, lai nonāktu tai stāvoklī, kad ar katru šūniņu jūti - ir. Ir tā īstā sajūta, piepildītā. Tas ir citādāk kā pēc slāpēm, tur it kā ir mazāk kaifa, un tomēr tik pilnīga puzles gabaliņu salikšanās.
Varbūt tā ir nepašpietiekamība? Vajadzība dzirdēt virzienu? No otra, ne sevis? Bet tik pilnīga.