Tas bija trešajā dienā. Mēs sēdējām smilšaini un noguruši, es biju pārpildīta romantikas, smidzināja lietus, bija jau tumšs, un viņš teica: „Jūti, cik tas vēl ir tālu?" Es nejutu un nesapratu; tajā dienā es viņā iemīlējos.
Bet tas ir tālu. Joprojām ļoti tālu, par spīti daudzajiem košajiem viendienas ziediem un tās pašas dienas augļiem vai varbūt mazliet ilgākiem, smaržām - koks aug pamazām, un dažreiz liekas, ka neaug, ka sen ir nokaltis vai sadedzināts malkā, ka nekas nav bijis īsts un nekas nav lemts.
Un tad, tai brīdī, kad pasaki: bet varbūt nav? Varbūt tiešām nav? Vai tajā brīdī būtu jāmirst, kaut kam?
Un savādi tā. Ka nekad nav bijis tik viegli tevi domāt, un es nesaprotu, kāpēc tā.
Bet tas laikam ir uz labu. Jo ir gaišāk. Varbūt beidzot sāku redzēt, ne tikai skatīties.