- Sievietes ir kā sods - kad tu pārciet vienu, Dievs uzliek nākamo.

- "Mums ir attiecības" - tādus vārdus lieto tikai sievietes. Vīrietim pietiek ar "Man ir draudzene. Man ir sieva." Man ir. Ļoti vienkārši.

- Sievietes jūt vairāk kā vīrieši? - nekas tamlīdzīgs. Piemēram, viena tāda salauzta sirds. Bet atnāk kārtējais princis baltajā zirgā un viss jau aizmirsies.

Tu man patīc. Es tev iemācīšu.

Jūra iegrauzusies tālu krastā, tālu no vasaras, zili nokrāsotie soliņi izskatās vientulīgi skumji. Vējš, spēcīgs, lai viņš visu aizpūš (vai es tiešām to gribu?), lapas, krāsas, parkā degunu izbāzusi bērzlape, rudens tomēr ir skaists. Šorīt pabeidzu plakātu, pirms tam izgāžot tinti uz galda. Lieņuks nometies uz grīdas pie sildītāja, dzer piparmētru tēju un apcerīgi runā par apsēstību. if i'm young and free, why i'm not? Tam laikam ir tikai attāls sakars ar realitāti.

Nu, patiesībā jau es esmu vienkāršs, pat prasts radījums, tikai sarežģītu sviestu kuļošs pie vajadzības un nevajadzības smukajam garnējumam (un paslīdēšanai). Top-top-top, drošas kājiņas, kamēr nedreb, hm-hm-hm, saprātīga galviņa, kamēr vēji ausis neizpūš, pai-pai-pai, mīļas rociņas, kamēr nesakāro kādam sānā iekniebt. Vispār tāda jauka būtne, kad nav neciešama neliete (pie tam pati to neredzot, savādi gan).

Atkārtoti pazuduši telefoni. Jaunas saites, sasniedzamība, neatkarība?
Ūdens. Dāvināta glezna, pozēta glezna, darbs. Sapņi.
Modelis. Sāpoši locekļi, dievišķošana, izdevīgums, kailums, robežas.
Pēc smaržkociņiem un vēl kā smaržojošs plecs, fantāzijas, velkme, skatiens, velns, jā, skatiens, roka uz rokas, bailes, neziņa, apsēstība un kaut kas spārnveidīgs.
Laikam esmu stiprāka un augusi vairāk, kā zināju, un visnotaļ traka noteiktā vai nenoteiktā ziņā, ak jā, bet to gan es zināju.
Fascinējoši, un viss liecina, ka laimīga.

Kad nenotiek, es grimstu drūma, kad notiek, panikā bremzēju, nav robežu, veco, drošo robežu nav.
Aizmulst pieskārienos. Nespēju pretoties, kad uz manis spēlē. Tālu var aizvest ar rezonanses magnētu, bail pat domāt. Varbūt īstais virziens, kā lai zina, ja priekšā, kā parasti, tumšs, tikai sajūtu vairāk kā prātam pietiek.

kuru druvu nodruvoju
to ielaidu rudenī

zem kājām virmojošs tukšums. es solīju viņiem pamatus un jaunus sākumus, bet tie visi bija no krāsaina vēja. kāpēc jāsola vai es to solīju sev? un tas ir reizē kaut kā, smagnējais ražas rāmums un sāpīgā lapu pirmspelnu sadegšana, gaišais pateicīgums par vasaras elpu pakausī un salstošie pirksti bez viņas. un skatiens pret horizontu, kur iet, vēl iet un iet, ja vien es zinātu, kur, un gribētu zināt

Viņa ir ragana, kad dejo, viņas acis ir bīstamas, smaidi neko nemaina. Uguns, auksta uguns, koks, viņa atdod visu savu vielu skaņai, solim, ritmam, viņam. Maiga un viegla viņa lido, pieplok un atraujas, apcērtas spriega un cieta, viņa ir skaista, nē, tā nav viņa, bet uguns.

Sviedri un sāpošs ķermenis, duroša elpa, skatiens, kas notur. Velki, nostiepti, spriegi, audi, izvīti, izpīti, piesitiens, apstāšanās, kas dod jēgu kustībai. Viens pret vienu, bet varbūt nav neviena, tikai kusība, kustība, ritms un raksts, kas stāsta neizrunājamo.

Tas ir pārāk skaisti. Tas ir par daudz. Kas vēl ir īsts, kas ir kā vērts? Varbūt labāk mirt kustības centrā, to nepamanot, jo pēc tam nekas vairs nav pietiekams, viss ir tik pelēki nesatiekams. Skaistums, kas dziest zīmējot, dzirkstele naktī, kas neatdzims, kāpēc tā ir skaistāka par visu paturamo, ko tu dod, neturpināma, ko tu sēj, ko audzē vai tikai mirdzi, mirdzi un sadedzini.

Nav laika sapņiem, nav laika. Nav laika tumsā klīst. Tevi sauc tavas neuzceltās mājas. Kur ir tava laiva? Kur ir tavs pavards? Kur ir tie pleci, kurus tu pieskārienā atbrīvosi? Un tās mazās balsis, kas pusmiegā tevi sauc?
Skaistāk, skaistāk. Maigāk, valdzinošāk. Ne tam, ne tur, ne līdz galam. Varbūt aiz tā pagrieziena, varbūt tajā nepienākušajā vēstī, neizrunātajā. Varbūt rīt, bet varbūt aizparīt. Būs. Vēl ne. Re, cik daudz zvaigzņu. Zvaigžņu vienmēr pietiek.

Rokas sāp. Iedodiet man viņām kādu kartupeļu vagu izrakt. Kartupeļus. Dubļus. Akmeņus. Lai nav uz zvaigznēm jāskatās. Lai pieskārieni jāzog. Brīvas domas, brīvas. Gandrīz bezatbildīgas. Tik, cik rokas pašas un varbūt arī sirds zin.

Mājas mazliet citādāk būvējas, puķīt.

rūgtās pīlādžu lūpās
vasaras briedums kvēl
tās sapņu pilis ir drupās
bet es gribu es gribu vēl

(Atāls ~ Vilka dziesma)

***
- Vai nu ir attiecības vai viņu nav.
- Nu nē. Tu esi maksimālists. Ir daudz cilvēku, ar kuriem kaut kas skaists bijis, un, pat ja vairs nav kontaktu, tā saikne paliek.
- Bet tev taču var būt ar visiem skaisti! Tikai atliek ar pirkstiņu pamāt ... Vispār tas ir riebīgi.
- (smejas)
- Re kā ne to pateicu. Gribēju teikt, ka tu esi skaista, bet galīgi ne tā pateicās. Eh...

***
- Pēdējā laikā sanāk satikt vīriešus, kas kaut ko man ļoti grib iemācīt.
- Es neko tev negribu iemācīt! Tu jau visu zini. Ā, tev ir daudz vīriešu?
- (smejas) Nav man šobrīd neviena.
- Zini, tev sāpēs, bet es tev pateikšu.
- Pasaki, pasaki.
- Nu, tu esi no tām, kuras prot iekārdināt. Bet tevi ir viegli pamest.


Kailuma fakts dara brīvu, jo vairs nav, ko slēpt. Ir ļoti patīkami tikt apbrīnotai kā krāsai un formai.

Tas brīdis spēlējot, kad viss ir spriegs, tas liek apzināties sevi tiešām dzīvu.

Es nemaz nedomāju par daudz, bet sarežģīju vienkāršo un pārāk pavirši pāršļūcu kompleksajam. Iespējams, mūzika tiešām var pāraudzināt, ja vien pietiek motivācijas sākumkapitāla. Pie intensitātes var pierast pamazām.
Tikai - vai iekšēja pretošanās ir slinkums vai nepiemērotā dabiska atgrūšana?