| kuru druvu nodruvoju to ielaidu rudenī
zem kājām virmojošs tukšums. es solīju viņiem pamatus un jaunus sākumus, bet tie visi bija no krāsaina vēja. kāpēc jāsola vai es to solīju sev? un tas ir reizē kaut kā, smagnējais ražas rāmums un sāpīgā lapu pirmspelnu sadegšana, gaišais pateicīgums par vasaras elpu pakausī un salstošie pirksti bez viņas. un skatiens pret horizontu, kur iet, vēl iet un iet, ja vien es zinātu, kur, un gribētu zināt
|